Ievads
Mūsdienās pastāv daudz un dažādas problēmas, kas ir saistītas ar vides aizsardzību un cilvēka veselību. Lielākā daļa no tām ir saistītas ar dabas piesārņošanu un indīgajām vielām, kuras lielā daudzumā koncentrējas atmosfērā, hidrosfērā un litosfērā.
Viens no šādiem piesārņotājiem ir dzīvsudrabs, kuru, īpaši agrākajos gados, izmantoja daudz un dažādiem mērķiem. Piesārņojuma sekas ir manāmas vēl šodien. Zinātne ir gājusi uz priekšu, un dzīvsudraba vietā tiek izmantotas mazāk kaitīgas vielas. Tomēr ir nozares, kur bez dzīvsudraba neiztikt.
Zinātniski pētnieciskais darbs „Dzīvsudrabs un vide” ir tapis, balstoties uz personīgo pieredzi, bērnībā jūsmojot par kustīgajām bumbiņām no termometra, un savāktajiem faktiem. Protams, kad vecāki ieraudzīja, ka darba autore netīšām saplēsusi termometru un ir izlijis dzīvsudrabs, viņu dzina prom un paši vāca dzīvsudraba bumbiņas, pielipinot ar leikoplastu. Tā darba autore guva pirmo pieredzi saistībā ar dzīvsudrabu.
Pārskatot darba autores rīcībā nonākušās ķīmijas mācību grāmatas, paveras bēdīga aina- 1959. gadā izdotajā ķīmijas grāmatā 9.- 11. klasei, kā arī 1983. gadā izdotajā „Neorganiskā ķīmija 9. un 10. klasei” nav pat pieminēts fakts, ka dzīvsudrabs ir kaitīgs. Abās grāmatās Hg bija tikai ietverts metālu aktivitātes rindā. Ar to ir izskaidrojams zināšanu trūkums par dzīvsudrabu. Šodienas ķīmijas mācību grāmatās ir ietverta informācija arī par vielu kaitīgumu.
Darba autores izvirzītā hipotēze ir:
Dzīvsudraba atkritumus ir nepieciešams pārstrādāt.
Darba mērķi ir:
1) noskaidrot, vai Liepājas vispārizglītojošo vidusskolu ķīmijas kabinetos un laboratorijās nav paaugstināts dzīvsudraba tvaiku saturs;
2) noskaidrot dzīvsudraba un dzīvsudraba atkritumu kaitīgumu videi un veselībai.
Darba uzdevumi ir:
1) iepazīties ar vispārīgo informāciju par dzīvsudrabu, tā kaitīgumu, ietekmi uz vidi;
2) iepazīties ar dzīvsudraba atkritumu apsaimniekošanu.
Zinātniski pētnieciskais darbs sastāv no trīs galvenajām daļām: teorijas izklāsta, pētījuma un pielikuma. Teorijas izklāsts sastāv no 6 nodaļām, kurās secīgi apkopota informācija par dzīvsudrabu, tā organiskajiem un neorganiskajiem savienojumiem, kā arī par bīstamajiem dzīvsudraba atkritumiem. Pētījumā ir apkopoti rezultāti. Pielikumā ir ietverta svešvārdu skaidrojošā vārdnīca, un informācija par uzņēmumiem.
Galvenie sasniegumi ir zinātniski pētnieciskajā darbā ietvertā informācija par veselību un vidi, kā arī pētījums.
1. Dzīvsudraba raksturojums
1.1. Vēsturiskais apskats
Dzīvsudrabu pazina jau senatnē, lai gan vēlāk nekā zeltu, sudrabu, varu, alvu, svinu un dzelzi. Jau pirmatnējie cilvēki izmantoja sarkano akmeni no dzīvsudraba rūdas (cinobru jeb dzīvsudraba sulfīdu, HgS), lai zīmētu uz alu sienām. Grieķi un romieši, atkarībā no tā, vai dzīvsudrabs atrasts brīvā veidā vai iegūts no cinobra, sauca to par argentum vivum (fusum) vai Hydrargyrum. Pirmās ziņas par dzīvsudrabu un cinobru sniedz Teofrasts (300.g.pr.Kr.), kas saka, ka Spānijas cinobra apstrādāšanu apguvis atēnietis Kallijs, proti, saberžot cinobru bronzas piestā kopā ar etiķi, iegūst dzīvsudrabu. Dioskorīds (100. g. pr. Kr.) un Plīnijs kā otru dzīvsudraba iegūšanas metodi min cinobra karsēšanu dzelzs bļodā, kas pārsegta ar māla bļodu. Plīnija laikā jau bija zināms, ka visi metāli, izņemot zeltu, peld dzīvsudrabam pa virsu, un ka dzīvsudrabs šķīdina zeltu un sudrabu, ko pielietoja zelta atpakaļ iegūšanai no audumiem. Par dzīvsudraba izmantošanu zelta iegūšanai no rūdām ziņo Gebers 8.gs. Viduslaikos pielietošanas vēsture saistās ar alķīmiķu centieniem gūt no tā zeltu vai sudrabu un plašu izmantošanu reliģiozās ceremonijās.
1557.gadā Ž. Fernels pirmais aprakstīja saindēšanos ar dzīvsudrabu, kura radās, ja dzīvsudraba hlorīdu jeb kalomelu (Hg2Cl2) pielietoja kā diurētiķi. [1.] [4.]
…
