Dzīvība un nāve ir tā tēma, kas ir nodarbinājusi un saistījusi cilvēku prātus dažādos laikos un dažādās vietās. Ir tik daudz versiju par nāvi. Reliģija apgalvo, ka nāve ir mūžīgas dzīvības sākšanās, sastapšanās ar savu radītāju, ar to, kas mums ir devis dzīvību, bet vai tas tā patiesībā ir, to īsti nezin neviens. To, ko cilvēks piedzīvo mirstot, to viņš paņem līdzi, tā arī nespēdams nodot citiem savas sajūtas. Ir cilvēki, kas izskaidrojumus par nāves izjūtām meklē to cilvēku teiktajā, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi, bet šeit tāpat nav vienojošu skaidrību, jo cilvēki to pārdzīvo katrs savādāk, ja arī ir kas kopīgs, tad tomēr cilvēks nav nomiris pilnīgi- līdz galam- tad, kad vairs nav iespējama atgriešanās dzīvo pasaulē. Nāve ir noslēpumainības apgabals, kuru līdz galam cilvēki, šķiet, nekad nesapratīs. Izsmeļošas atbildes nav un arī nebūs, vienīgi tas, ka organisms pārstāj funkcionēt, līdz ar ko dzīvā būtne vairs nav dzīva, tātad nespēj vairs pildīt savu lomu dzīvajā pasaulē, bet ar to viss nebeidzas. Nāve ir dzīvības procesu izbeigšanās ķermeņa šūnās un audos, bet ne pašas dzīvības izbeigšanās. Nāve noslēdz šīszemes dzīvību, bet tai pašā laikā paredz citu- mūžīgo dzīvību, kas mums tiek solīta kā Dieva dāvana, par mūsu ticību un Dieva mīlestību, un labajiem darbiem.…