Senajos Tuvajos Austrumos veidojās un attīstijās, tā laika divas lielākās civilizācijas- Mezopotānija un Ēģipte, kurās meklējami mūsdienu pasaules lielāko reliģiju, kultūras, literatūras un zinātnes aizsākumi. Mūsdienās Seno Tuvo Austrumu reģions aptver Irānas rietumu daļu, Irāku, Turciju, Sīriju, Lībiju, Jordanu, Izraeilu un Arābijas pussalas rietumu daļu. Atsevišķās šī reģiona vietās galvenās graudaugu kultūras (mieži, kvieši) auga savvaļā. Te klejoja pieradināmi dzīvnieki un klimatiskie apstākļi bija samērā viegli prognozējami. Bez grūtībām bija iegūstamas dažādas izejvielas: upēs auga niedres, kalnos bija pieejami kokmateriāli, te bija akmens, no kura varēja izgatavot darbarīkus un varš, kuru varēja kausēt un apstrādāt. Mezopotānija (grieķu cilmes vārds, nozīmē- starp divām upēm jeb Divupe) atradās auglīgajā apgabalā starp divām upēm- Tigru un Eifratu( mūsdienās Irāka un Sīrija ). Arī senās Ēģiptes civilizācija veidojās pie upes- Nīlas ielejā, kuras auglība bija pamats Senās Ēģiptes valsts saimnieciskajai attīstībai. Zinātnieki spriež, ka tieši nepieciešamība organizēt un pārvaldīt liela mēroga valstiskus veidojums un cilvēku izdzīvošanai būtiski svarīgās irigācijas sistēmas veicināja vienu no visu laiku lielākajiem un svarīgākajiem cilvēces izgudrojumiem- rakstības attīstību Senajā Divupē (ķīļraksts) un Ēģiptē (hieroglifi). Var teikt, ka rakstība ir reģistrētās vēstures sākums. Ja par aizvēsturiskajām reliģijām zinātnieki var spriest tikai pēc atradumiem apbedījuma vietās, upurdāvanām, dievību, garu un kulta figūru attēlojumiem, ciļņiem, klinšu gleznojumiem, zīmējumiem un sakrālo būvju atliekām. Toties plašu apjoma rakstiski dokumenti (kādi atrasti Ēģiptē un Babilonijā) sniedz daudz precīzāku un daudzpusīgāku informāciju par senajiem mītiem, rituāliem, ticējumiem, kultūras dzīvi un reliģiju kopumā.…
