Merabs Mamardašvili (1930-1990) ir gruzīnu filosofs. Savā filosofijā nodarbojies ar apziņas izpētīšanu, sociālās apziņas teoretizēšanu, ideoloģijas teorijām, zinātnes un brīva gara veidošanas problēmām.
Sava darba tēmu izvēlējos vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka Meraba Mamardašvili uzskati un lekcijas ir maz pētīti ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē un bijušās Padomju savienības vidē, kur viņš neapšaubāmi bija spožākais domātājs. Otrkārt, tāpēc, ka arī Latvija salīdzinoši nesen ir atbrīvojusies no padomju iekārtas diktētajām normām, kas cilvēku ietekmēja ne tikai sociāli un politiski, bet gan piekļuva tam tuvāk, līdz ar to ietekmējot viņa izpratni par sevi un vietu savā valstī un pasaulē vispār. Tādējādi Merabs Mamardašvili, manuprāt, ir ļoti spēcīga figūra, lai parādītu, ka filosofija un filosofisks dzīves-vedums iet pāri šādām ideoloģijas novilktām robežām un cilvēkam ir iespēja sevi nezaudēt arī šādos apstākļos. Šādā situācijā visspilgtāk parādās šādas domāšanas īpašā nozīme, lai gan runa nav tikai par to politiski uzspiestu ideoloģiju pārdzīvošanu, bet gan arī par mūsu sabiedrībā laika radītiem aizspriedumiem, mūsu pašu sev apjoztiem žņaugiem, kas lietas vairs neļauj saskatīt to īstajā nozīmē. Par dažbrīd tik pierastajiem priekšstatiem, kuri mums daudz ko liek darīt un spriest “automātiski”, tādējādi slīgstot apnikumā, dzīves šaurībā, nepatikā pret pasauli un kļūstot sīkmanīgi.
Filosofisks dzīvesvedums šeit ir tā dzīvesmāksla, kas ir iespēja cilvēkam pārkāpt pāri šiem šķēršļiem un atbrīvot sevi pilnvērtīgai eksistencei. “Ja uzdrošinās būt..” – tā Merabs nosauca vienu no savām intervijām. Viņš uzdrošinājās būt – nevis vilkt eksistenci, bet tieši “būt”, tas ir samērīt dzīvi ar esamības ritmu.1” – saka filosofijas zinātņu doktore Nellija Motrošilova, kas ir personīgi pazinusi šo filosofu. Savā grāmatā “Merabs Mamardašvili – filosofiska domāšana un personīgā pieredze” viņa analizē Meraba Mamardašvili filosofiju un lekcijas, kurām piemita “to dzīvo, īsto, uzticamo un patiesi brīvo sarunu ar klausītājiem raksturs, kuri bija pamatīgu un ļoti sarežģītu filosofijas, kultūras, sociālās dzīves problēmu savaldzināti.2”
Manuprāt, ļoti zīmīgi, ka Meraba filosofija realizējās tieši lekciju-sarunu veidā. Jo tās paredz dzīvas domas un procesa efektu, kas izslēdz kādus akadēmiskus vai formālus rāmjus tam, ko vajag pateikt; tam, kas ir patiesi svarīgs. Jo īpaši situācijā, kādā dzīvoja Mamardašvili. Taču ne tikai tad – Padomju Savienības laikā, bet arī šobrīd filosofija bieži tiek izprasta kā teoriju kopums, kas cilvēka ikdienas dzīvi skar pastarpināti, kā akadēmiska sfēra, kas tiek realizēta un kultivēta pēc jau iepriekš noteiktām normām, pārsvarā disciplināri. Tās daļa ir gan politika, gan māksla, gan ētika, par to tiek domāts kā par īpašu teorētisku jēdzienu un kategoriju kopumu. …
