1844.gada 15.oktobrī Saksijā dzimis izcilais domātājs, meklētājs, savu laika biedru nesaprastais, cilvēks – dinamīts, filosofs - Frīdrihs Vilhelms Nīče. Lai gan dzīves laikā filosofam daudzkārt nācies saskarties gan ar noraidošo sabiedrības attieksmi pret viņa darbiem, gan veselības problēmām viņam netrūkst pārliecības par sevi, neatlaidības un vēlmes turpināt iesākto līdz galam. Katrs šķērslis Nīčes dzīvē radīja viņā vēl lielāku pretestības un cīņas garu. Viņš saka: „Kas nenonāvē, tas padara stiprāku”.1 Izcilais filosofs – jaunu ceļu meklētājs 1889.gadā saslimst ar garīga rakstura slimību un mirst 1900.gada 25.augustā, kad būtībā sākas viņa atzīšanas ēra. Iespējams, Nīčes esība vislabāk izteikta viņa paša vārdos: „Es zinu, kas man lemts. Kādreiz ar manu vārdu saistīsies atmiņas par kaut ko milzīgu – par krīzi, kādas uz zemes nav bijis, par visdziļāko sirdsapziņas kolīziju, par izšķiršanos, kas izraisīta pret visu, kas līdz tam ticēts, pieprasīts, svētīts. Es neesmu cilvēks - es esmu dinamīts”.2 Viņa personība nav ieliekama nekādos rāmjos.
Ārēji viņš lielākoties bijis laipns, noslēgts, mierīgs cilvēks ar labām manierēm, taču plosošās pretrunas un nemieru viņš izteicis savos darbos. Nīčes filosofija ir dzīves pārdzīvojumu māksla. Viņa darbos apskatāma sevis paša meklēšana, pašatklāsme, izteikšana un dzīve kā viens no galvenajiem jādzieniem viņa mācībā. Dzīves filosofija kā jauns virziens rodas Vācijā 19.gs. otrajā pusē, 20.gs. sākumā.
Nīče ir neaizvietojams arī filosofijas vēstures kontekstā, jo sniedz iespēju izjust un atskatīties uz 19.gs. īstenajām dzīves problēmām, no kurām daudzas ir aktuālas arī mūsdienās. Nīče ir reālists, kas dzīvi redz tās īstajās krāsās. Eiropa līdz šim nav pazinusi nevienu tik radikālu un nesaudzīgu domātāju un filosofu, kāds ir Nīče un tieši tas viņu padara tik saistošu un interesantu.
Nīče sev par uzdevumu uzstādījis nevis vest mūs pa ceļu, bet gan to izgaismot, lai mēs saprastu, kas mūs šajā ceļā var sagaidīt. „Jūs sevi vēl nebijāt meklējuši: tad jūs atradāt mani. Tagad es jums piekodinu mani pazaudēt un sevi atrast”.3
Darbi, kuros aplūkošu Nīčes idejas:
1. „Ecce homo” („Lūk, cilvēks”1888. Kā cilvēks top tas, kas viņš ir.) ir filosofa atskats uz savu dzīvi un tajā radītajiem galvenajiem darbiem, viņa garīgais testaments. …
