Dzīvās dabas attīstība zemes vēstures laikmetos

Zemes vēsturi un dzīvību uz tās zinātnieki iedala noteiktos laika posmos – ērās, kurās izšķir periodus. Ēru un periodu ilgumu uzzina, nosakot radioaktīvos elementu noārdīšanās produktu daudzumu iežu paraugā, kurā atrodas atliekas.
Zemes vēsturē izšķir šādas ēras: kainozoja – mūsdienu, mezozoja – vidējo, paleozoja – seno, proterozoja – senās dzīvības un arhaja – Zemes attīstības sākuma ēru. Ēru nosaukumi atvasināti no grieķu valodas vārdiem.

Jūra – dzīvības attīstības sākotnējā vide.

Tiek uzskatīts, ka Zeme kopā ar citām Saules sistēmas planētām veidojusies pirms 5-7 miljardiem gadu. Daudzus simtus moljonus gadu nebija dzīvībai nepieciešamo apstākļu – tā bija zvaigznes ēra Zemes vēsturē.
Arhaja ēra.

Pirmā ģeoloģiskā ēra ilga vairāk nekā 900 milj. gadu. No tās nav saglabājušās gandrīz nekādas organiskās dzīvības pēdas. Šīs ēras nogulumieži augstās temperatūras un spiediena iedarbībā ir stipri pārmainījušies. Organiskās izcelsmes iežu( kaļķakmens, marmora) klātbūtne liecina par baktēriju un zilaļģu – šūnu bezkodola formu(prokariotu) eksistenci arhaja ērā. Šiem organismiem nav krasi norobežota šūnas kodola. Tie izplatīti jūrās un sastopami arī uz sauszemes. To dzīvības procesus rezultātā ūdens piesātinājās ar skābekli, bet uz sauszemes sākās augsnes veidošanās procesi. Prokarioti saglabājušies līdz mūsdienām.…