Auditorā nervu sistēma ir dzirdes uztveres sensorā sistēma, kas sevī ietver
divas lielās da as – ausi, kas sastāv no ārējās auss, vidusass un iekšējās auss. Otra lielā
da a ir centrālā auditorā sistēma, kas sevī ietver tādas anatomiskās struktūras, kā
kohleāro kodolu, augšējo olīvveida kompleksu, inferior colliculus vidussmadzenēs, un
mediālo genikulāro kodolu, un primāro audiālo garozu. Dzirdes uztvere ir saistīta ar
superior temporal gyrus un ar Wernicke`s apgabalu. Kopā šīs sistēmas dod iespēju
uztvert ska as vi u radītās svārstības, pārvērst tos elektriskos impulsos, analizēt tos
un aizvadīt līdz apzi ai.
Absolūtā dzirde ir subjekta spēja identificēt vai nodziedāt muzikālu noti bez
atskaites punkta palīdzības. Absolūtā dzirde var sevī ietvert vienu vai vairākas
pakāpes, kā, piemēram, spēju noteikt industriālu trokš u augstumu, dažādu
instrumentu kādas nots spēlētu augstumu vai bez atskaites punkta nodziedāt noteikta
augstuma noti. Absolūtā dzirde var būt gan aktīva (pilnībā absolūta), gan pasīva
(da ēji absolūta)[1].
Darbā tiks aplūkota auditorās sistēmas uzbūve un neirālās darbības principi,
absolūtās dzirdes iespējamie mehānismi, atmi as procesa piedalīšanās tajā un
apskatīti dažādi pētījumi.
Daba veidojusi ausi tā, ka ska as vi i ārējā ausī tās gliemežnīcā tiek atstaroti,
kas smadzenēm nodrošina papildus informāciju – kurā virzienā atrodas ska as avots.
Ska as vi i nok ūst auss kanālā, kas pastiprina ska u, kuras frekvence ir no 3 līdz 12
kHz. Kanāla galā atrodas bungādi a, kas kustoties pārvada ska as impulsus uz iekšējo
ausi, kurā atrodas dzirdes un vestibulārais aparāts. Vidusausī kauli iem svārstoties
auss gliemezis caur ovālo logu uztver kauli u iesvārstītā š idruma svārstības, un
transformē tos uz nervu impulsiem, kas tiek pārvadīti uz smadzenēm[2].…
