Terciarā laikmetā Eiropas cietzeme gandrīz visa atradās zem jūras līmeņa; tikai šur tur virs tās pacēlās un pussalas. Šā laikmeta sākumā, ko ģeologi nosauc par laikmetu,, tagadējā Skandināvijas pussala bija pavisam citādi veidota. Viņa daudz tālāk aizvirzījās uz dienvidiem un sasniedza Samlandi.
Virs jūras līmeņa atrodošās zemes bija tērpušās bagātīgā augu tērpā. Augi tika pa daļai līdzinājās mūsu laikmeta augiem, kuri sastopami tagad mērenās joslas dienvidu daļā un subtropiskajā joslā.
Rotāja zaļojošie ozoli, skābarži, palmas, kaneļu koki, lauriem līdzīgi augi, magnolijas un daudz citu lapu koki un krūmi. Bez lapu kokiem šur un tur zaļoja dzintaru koki, tūjas, taksodejas un citi skujas koki. Tanī laikmetā augošos dzintara kokus iedala četrās sugās, no kurām gan neviena nelīdzinājās mūsu ziemeļu skuju koku raksturīgākai sugai- pinus silvestris.
No četrām dzintaru koku sugām pirmā- divadatainā atgādina Ziemeļamerikā augošo skuju koku. Otrā- Pinus baltica- atgādina tagad Japānā augošo sarkano priedi, trešā- piecadatainā līdzīga Pinus cembra un arī Japānas čumuru priedei. Ceturtā pa daļai līdzīga gan Amuru augošai Picea ajanensis.
Domājams, ka šie īsumā uzskaitītie augi tanī laikmetā neauga visi vienā kopīgā jauktā mežā juku juktam, bet atsevišķas sugas ieņēma zināmu apgabalu, kas šur un tur tika pārtraukts un ierobežots no citām sugām. Mežam, kur skuju kokiem piederēja galvenā loma, skuju spirgtais zaļums piedeva priecīgu zaļu nokrāsu. Te vienā, te otrā vietā pazibēja cauri
spirgtajam zaļumam pelēkā, kas bagātīgi mitinājās uz koku stumbriem un zariem.
Visi augi dzintara mežā bija pilnīgi padoti dabas iespaidiem un veidojumiem. Daba nebūt nekautrējās un gāja, gan radošā, gan ārdošā gaitā bez apstājas uz priekšu, kā mēs to novērojam tagadējos mūža mežos. Dzintara koku mežā nevarēja atrast veselu, nebojātu koku. Vesels koks bez kādiem bojājumiem bija ļoti liels retums, turpretim, bojāti koki ikdienišķa parādība. Kokus bojāja dažādie laika iespaidi, vētras, augu parazīti, insekti un daudz dažādas citas būtnes. Bieži kopā saaugušie koki ar virsējiem zariem apēnoja apakšējos, kuri gaismas trūkuma dēļ nokalta.
Vējam pūšot, nokaltušie zari nolūza un bieži vien ievainoja savu celmu vai citus tuvumā stāvošos kokus. No ievainotajiem izplūda lipīga, šķidra, caurspīdīga masa – sveķi, kas pārklāja ievainojumu, kurš tad pēc laika pārklājās ar apaugumu un drīzi vien galīgi sarepēja. Sirmie dzintara koki, savu mūžu bija nodzīvojuši, satrūdēja un nolūza, krītot nolauzdami vai ievainodami kaimiņus. Auka un vētra brāzdamās pāri par dzintara mežu nodarīja savukārt postījumus. No ievainotiem un salauztiem stumbriem izplūda lielā vairumā sveķi, kuri sacietēja. No vētras salauztie sagāztie koki, kā arī jau trūdošie rieksti dažā vietā bija bagātīgi klāti sacietējušiem sveķiem. Viss tas savukārt pārklājās trūdiem un sūnu.
Bieži vien pēc karsta, tveicējoša laika trakoja negaiss. Pērkona grāvieni atbalsojās tālu pāri dzintaru koku galotnēm. Spēcīga zibens svītra satrieca simtgadīgos kokus. Sirmie, nokaltušie milzeni, ja viņus ķēra zibens, uzliesmoja un izplatījās savas liesmas arī tālāk uz citiem kokiem. Lielus meža gabalus nopostīja tādā veidā radies ugunsgrēks. Vecie milzīgie sieksti visilgākie cīnījās ar uguni. Viņi neuzliesmoja, bet tikai gruzdēja, jo bija pārklāti ar mitriem trūdiem un sūnām. Dzintara sveķi no karstuma izkusa un plūda pa koku uz zemi, pārklādamies ar melnu virskārtu.
…
