Jēdziena „dzimuma” jeb „seksuālā” audzināšanas saturs ir daudz plašāks, nekā to parasti uzskata. Primārais un būtiskākais dzimumaudzināšanā ir tieši dzimumu ētisko attieksmju aspekts. Dzimumpazīmju un īpatnību attīstība norit pakāpeniski, bet sākas agri – pat zīdainis nav seksuāli neitrāla būtne. Tāpēc dzimumaudzināšana sākas no dzimšanas. Tieši ģimene dzimumaudzināšanā iegulda visvairāk. Kļūdās tie vecāki, kuri izvairās no bērnu jautājumiem, jo katrā vecumposmā bērnam rodas jautājumi, kas skar dzimumjomu, un uz tiem ir jāsaņem atbilde. Diemžēl jaunieši lielāko daļu sev aktuālās informācijas no vecākiem nesņem.
Samērā izplatīti ir uzskati, ka seksuālo attiecību pārrunāšana ar pusaudžiem veicinās šādu attiecību uzsākšanu. Tieši tādēļ daudzi skolotāji un vecāki izvairās runāt par seksuāliem jautājiem. Tas arī pamudina pieaugušos uzsvērt seksuālo attiecību negatīvos aspektus – neplānotas grūtniecības, STI, AIDS - , nevis pozitīvās puses – intimitāti, mīlestību un baudu. Līdzīgā veidā, aplūkojot apreibinošo vielu lietošanu, ļoti bieži tiek uzsvērtas tikai negatīvās sekas. Šī pieeja nedarbojas, ja pusaudzim vai viņam nozīmīgiem vienaudžiem jau ir seksuālo attiecību vai narkotiku lietošanas pieredze, kas liecina par pretējo. Pētījumi Eiropas valstīs liecina, ka seksuālā izglītība nepaātrina pusaudžu vēlmi uzsākt seksuālās attiecības. Ietekme ir tieši pretēja – kvalitatīva dzimumaudzināšana var veicināt jauniešus vēlāk uzsākt seksuālas attiecības un jau seksuāli aktīvos veicināt izmantot prezervatīvus [7].
Dzimumaudzināšana ir attiecināma uz ģimeni un to, ko vecāki iemāca saviem bērniem – ko viņi apzināti vai neapzināti pārņem no pieaugušajiem ģimenes locekļiem. Ja vecāki izvairās no jautājumiem par dzimumattiecībām, vēl vairāk saasinās bērnu interese, ar laiku pārvēršoties seksuālā ziņkārē. Šādā gadījumā atbildes tiks meklētas citur, un tās var būt vienpusīgas vai izkropļotas.
Liela nozīme ir tam, kā vecāki izturas pret savu ķermeni. Ja pieaugušie slēpj savu kailumu no bērna un ir samulsuši, kad bērns viņus ierauga kailus, bērnā var rasties pārliecība, ka kailums ir apkaunojošs. Kailums nav stimulējošs seksuāls faktors. Daudz vairāk bērnu ietekmē pieaugušo attieksme, t.i., kā viņi jūtas izģērbti, nevis pats kailums. Taču kailums ir pietiekami intīms un personisks, lai mēs paturētu sev tiesības netikt aplūkotiem, kad to nevēlamies. Kailums nav negodu vai kaunu izraisošs, taču tas arī nav jādemonstrē.
Dzimumizglītošanas darbs sākas ar atbildi uz jautājumu, kā bērns nācis pasaulē. Uz šo jautājumu vecākiem ir jābūt gataviem atbildēt jau tad, kad bērnam ir trīs gadi, turklāt atbilde jāsniedz viņam pieņemamā formā. Jau iepriekš der pievērst bērna uzmanību dažādām dzīvās dabas līdzībām, akcentējot estētisko momentu. Runājot par bioloģiskās reprodukcijas jautājumu, uzmanība jāvērš uz šā procesa ētisko, proti, mātes un tēva mīlestību kā bērnu pirmsākumu. Atbildei jābūt patiesai un pareizai. Vecāku uztraukums ir nevietā – bērna jautājumam nav seksuāla rakstura, bērnu neinteresē tie elementi, par kuriem parasti domā pieaugušais. Bērns vēlas precīzu atbildi, nevis detaļu izklāstu. Viņš vēlas zināt, kā nokļuvis ģimenē, jo bieži pirmajos dzīves gados mazulis pat nepieļauj domu, ka viņa kādreiz šai ģimenē nav bijis. …
