Dzimuma diferenciācijas gonādu novirzes un uzvedības līmenis

Dzimuma diferenciācija


Cilvēkam un citiem zīdītājiem vīrišķā dzimuma attīstībai ir nepieciešama
(un pietiekama) Y hromosomas klātbūtne šūnās. Dzimuma diferenciācijā, t. i., dzimumatšķirību veidošanā, cilvēkiem un zīdītājiem jāatšķir divi posmi: primārā jeb gonodālā diferenciācija un sekundārā jeb somatiskā diferenciācija. Gonodālo diferenciāciju ietekmē proteīni, kurus regulē Y hromosomas gēns TDF un kodē autosomāls gēns H- Y, sadarbojoties ar citiem regulētājorgāniem, kuri atrodas autosomās un arī X hromosomā. H- Y antigēns atrodams uz visu to šūnu virsmas, kurās ir Y hromosoma. Tā eksistenci pierāda fakts, ka inbredo līniju pelēm sekmīgi var pārstādīt ādu no mātītes mātītei, no tēviņa tēviņam un no mātītes tēviņam, taču no tēviņa mātītei ādas pārstādīšana neizdodas antigēna H- Y dēļ, pret kuru mātītes organismā rodas antiķermeņi.
Dzimuma galvenais kritērijs ir pašproducēšanās, dzimumsistēmas un fizioloģiskā (bioķīmiskā) mehānisma formēšanās, kas nodrošina krustošanos. Zīdītāja embrija gonādu aizmetņiem ir divejāda daba, precīzāk sakot, dzimuma ziņā tie ir indiferenti. Tie sastāv no ārējā audu slāņa – garozas jeb korteksa, no kura veidojas sieviešķie audi, un iekšējā slāņa – serdes jeb medulas, no kura veidojas vīrišķie audi.

…