Nobeigums
Sliktie dzīves apstākļi un muižnieku nežēlība nevarēja turpināties mūžīgi. To saprata gan zemnieki, gan paši muižnieki. Vieni rīkoja vardarbīgus protestus un nemierus, bet otri meklēja iespēju mainīt tā laika likumdošanu. Dzimtbūšanas laiks gāja uz beigām, to rādīja gan zemnieku attieksme, gan pieredze Rietumeiropā.
Dzimtbūšanas atcelšanu Baltijas guberņās nevajadzētu uzskatīt par pēkšņu, jaunu likumu, pēc kura izsludināšanas zemnieki kļūst brīvi. Lai nonāktu līdz zemieki brīvlaišanai, bija jāpaiet ilgam laika posmam. Bija jāpieņem vairāki likumi un tad atkal tie jāmaina. Liels nopelns zemnieku brīvlaišanai bija ne tikai pašu zemieku vēlmei un cīņai par to, bet arī muižniecībai. Par spīti tam, ka lielākā daļa muižnieku bija negatīvi noskaņoti, bija arī tādi, kas apjauta zemnieku ciešanas un nostājās brīvlaišanas piekritēju pusē. Piemēram R.J. Samsons-Himmelstjerns un Frīdrihs Zīverss. Tāpat savu artavu tajā deva arī apgaismības kustības piekritēji un to pūles.
Pati zemnieku brīvlaišana pēc dzimtbūšanas atcelšanas visās guberņās noritēja lēni un sarežģīti. Brīvība tika dota pakāpeniski, bieži vien vairāku gadu garumā. Tāpat zemnieku personiskajai brīvībai bija maza jēga, jo zeme pēc likuma joprojām piederēja muižniekiem. Pastāvošie un neatceltie ierobežojumi padarīja zemnieku dzīvi līdzīgu tai, kas bija dzimtbūšanas laikā, jo pāvietošanās arī bija ierobežota un daudzos gadījumos joprojām nevarēja iztikt bez muižnieku atļaujas.
Secinot varētu teikt, ka dzimtbūšanas atcelšana bija gandrīz tikai formāls solis situācijas uzlabošanai. Jo reālā situācija īpaši nemainījās un zemnieki nespēja izmantot visas jauniegūtās privilēģijas joprojām nabadzīgā stāvokļa dēļ. Tuvāko gadu laikā zemniekiem ir jāturpina cīņa par savām interesēm un tiesībām uz savu saimniecību un attīstību.
…