Dzimtbūšana ir zemnieku un zemes īpašnieku attiecības, kas izpaudās zemnieku piesaistīšanā zemei un pakļaušanā feodāļa administrālajai un tiesas varai. No 15. gs. – 16 gs. Latvijā visi zemnieki kļuva par dzimtzemniekiem. dzimtbūšana ilga ļoti ilgi no 15 gs. Beigām līdz 19. gs. sākumam. Kad 19 gs. sākumā atcēla dzimtbūšanu tas veicināja kapitālisma attīstīšanos.
Visvēlāk dzimtbūšanu atcēla Latgalē.
Par dzimtbūšanu un tā atcelšanu ir izteikušie arī daudzi mācītāji. Viņu nostājas ir ļoti dažādas. Cits uzskata, ka atdodot brīvību latviešu rokās ir tas pats, kas iedot asu nazi maza bērna rokās, bet bija arī tādi, kas izteicās, ka latvieši ir čakla un ļoti strādīga tauta, un to ko viņiem ir nācies pārdzīvot nevar aizstāt nekas, un tas, ka var piešķirt latviešiem brīvību ir mazākais ko var izdarīt.
Muižnieki, dažādos laika posmos, izmantoja zemniekus, lai iegūtu jaunas bagātības un iegādātos smalkas un krāšņas greznumlietas, kā arī lai celtu lielas un skaistas pilis un muižas.
Manuprāt, šis muižnieku valdīšanas veids ir ļoti skarbs un nežēlīgs un mūsdienu demokrātiskajā Pasaulē pilnīgi neiespējams, jo šāda brīva un atklāta cilvēku pielīdzināšana kaut kādai precei, kuru var mainīt un ieķīlāt mūsdienās liktos klaja likuma pārkāpšana, bet toreiz – 15 gs. tas pat bija atļauts un apstiprināts ar likumu.
Iepazīstoties ar šo notikumu vēsturi man atsaucās atmiņā tie stāsti par cilvēku tirdzniecību uz ielas vai arī vergu tirdzniecību senajā Āfrikā, bet nu katrā gadījumā par garīgi līdzsvarotu un izglītotu cilvēku apzinātu un ar likumu atļautu rīcību. …