Šo tematu es izvēlējos, jo man likās svarīgi uzzināt par savu dzimtu kaut ko vairāk. Parasti, kad vecmamma vai mamma runā par radiem vai tuviniekiem man rodas problēmas ar saprašanu, kas kuram ir brālis, kas tēvs un tamlīdzīgi. Arī runājot par saviem vecvecākiem, man rādās dažādas neskaidrības par to, kas viņi ir bijuši un ko darījuši, bet kad runa sāka rosīties ap manas mammas brālēniem un māsīcām un viņu bērniem – maniem vienaudžiem, saprašana, pa kuru tuvinieku runā, līdzinājās nullei. Pētot savu ģimenes ciltskoku gribu gūt zināšanas par šīm nezināšanām.
Dzimtas vēstures pētīšana, pēc manām domām, ir ļoti aizraujoša un interesanta nodarbe, kas prasa diezgan daudz laika un pacietības. Tās galvenie uzdevumi ir pētīt dzimtu izcelšanos un sastādīt dzimtu ciltskokus. Šī nodarbe nav nekas jauns. Dzimtas ciltskokus no paša sākuma, kad par tiem sāka interesēties, pētīja tikai dižciltīgie, bet 19gs. otrā pusē tos sāka pētīt arī parasti cilvēki un vēl jo projām tos pēta liela daļa cilvēku, kas vēlās zināt par sevi un saviem senčiem kaut ko vairāk nekā tikai to kā sauca viņa vēcākus un vecvecākus.
Dzimtas pētīšanu var veikt dažādos veidos. Viens no tiem būtu ievākt ziņas no saviem ģimenes locekļiem. Pastāv arī iespēja tālāk dzīvojošiem radiniekiem nosūtīt dzimtas ciltskoka anketu, kurā prasa norādīt visus nepieciešamos datus. Tomēr viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir veidot ģimenes arhīvu. Noteikti nevajadzētu aizmirst dzimtas tikšanās reizēs likt lietā fotoaparātu vai videokameru, jo bieži vien fotokartīte vai kāds skaists attēls izsaka daudz vairāk kā rakstīts dokuments. Tas gan nenozīmē, ka rakstiski dokumenti izsaka mazāk, bet gan to, ka jebkurš cilvēks attēlu uztvers ātrāk nekā rakstisku dokumentu. …
