Dzelzs laikmeta sākumā tagadējās Latvijas teritorijā ieradās jauni iedzīvotāji- balti. No tiem vēlāk izdalījās arī daudzas tautības, arī lietuviešu un latviešu tautu senči. Balti apmetās dzīvot ļoti plašā teritorijā. Dienvidsomijā, Igaunijā un Ziemeļlatvijā. Viņi vēlāk saplūda ar tur ienākušajiem somugriem- Baltijas somiem.
Balti gatavoja māla traukus, rotātus ar īpatnēju auklas iespieduma ornamentu, akmens cirvjus, kas pēc formas atgādināja laivas un kurus vēlāk dēvēja par “pērkonlodēm”. Sev līdzi balti atveda mājdzīvniekus- govis, aitas, kazas un zirgus, kā arī zemkopja prasmi. Par iedzīvotāju pamatnodarbošanos kļuva zemkopība. Dzelzi kausēja no purva rūdas. Dzelzs darbarīku un ieroču izgatavošana un izmantošana ļāva ar vien mazākam cilvēku skaitam efektīvi saimniekot patstāvīgi. Mežos balti līda līdumus. Tas bija ļoti smags darbs, tāpēc to darīja tikai vīrieši. Kļuvuši par galvenajiem pārtikas sagādātājiem, vīrieši kļuva arī par noteicējiem, rīkotājiem cilvēku apmetnēs. Ar laiku cilvēku apmetnes pārvērtās viensētās un ciemos. Parasti cilvēki savu dzīvesvietu centās iekārtot augstākā un sausākā vietā, ūdens tuvumā. To aptvēra žogs jeb sēta, no kuras arī cēlies zemnieka sētas nosaukums. Vidū bija pagalms, ap kuru izvietojās guļbūvē celtas ēkas ar salmu vai lubu jumtiem: dzīvojamā ēka, klēts, kūts, rija un pirts.
Sētā dzīvoja ģimene (tēvs, māte un bērni). Kad dēli izauga lieli un apprecējās, viņi bieži vien ar savām ģimenēm palika dzīvot pie vecākiem, strādāja kopā visus lauku darbus un ēda pie viena galda. Visi kopā viņi veidoja saimi, kuras priekšgalā bija saimnieks- noteicējs un rīkotājs.
…
