NOBEIGUMS
Rakstot studiju darbu autors uzzināja visaptverošas lietas, kas saistās ar dzelzceļa pirmsākumiem Krievijas impērijā. Aktīvākais dzelzceļa līniju būvēšanas laiks bija pēc Aleksandra II rīkojuma iesniegšanas senātā, kas paredzēja piesaistīt ārvalstu kapitālu tās realizācijā. Šis rīkojums bija labvēlīgs rūpniecības un tirdzniecības attīstībā. 1860. gadā tika nodibināta valsts banka, bet baņķieri ,kuri ietilpa galvenajā sabiedrībā ,kas grasījās būvēt pirmo dzelzceļu līniju bija no Pēterburgas, Varšavas, Londonas, Parīzes un Berlīnes ,kā arī franču naudas magnāti. Vēlāk Pēterburgā atvērās tirgus ,kurā varēja saņemt koncesijas dzelzceļu būvē. Tirgus veicināja vietējo tirgotāju velmi prasīt koncesijas dzelzceļu būvēm guberņu ietvaros.
Pēc Rīgas-Jelgavas dzelzceļa būves, kas tika celta no 1867. līdz 1868.gada 21.novembrim valdība izlēma lietderīgu pagarināt Jelgavas dzelzceļu līdz krustojumam ar Liepājas dzelzceļu Mažeiķos, kuras ekspluatācijas datums bija 1873.gada novembris. Šī līnija gāja cauri Rīgai, Jelgavai, Aucei, kā arī citām pilsētām un ciemiem. Tuvākā stacija Dobeles pilsētas iedzīvotājiem bija Krimūnu stacija. Šī būve neradīja finansiālus ienākumus, tāpēc 1873.gadā Jelgavas dzelzceļa sabiedrība griezās pie valdības ar atļauju līniju pagarināt līdz 114 verstu attālo Tauragu ,mūsdienu Lietuvas pilsētu. Sākumā valdībā šis ierosinājums neradīja atbalstu ,bet vēlāk Jelgavas dzelzceļš tika savienots ar Šauļiem un Tauragu ,kas sekmēja pieguļošo zemkopības un lopkopības rajonu preču brīvu noietu tirgu, lauksaimniecības un rūpniecības attīstību dzelzceļam pieguļošajos rajonos, uz ko bija vērsti Baltijas provinču rūpnieciski tirdzniecisko aprindu centieni, kā arī atbilda Krievijas ārējās tirdzniecības interesēm. Vēlāk 19.gs. 90.gados plānotais Ventspils ostas un dzelzceļa būves samazināja preču apgrozību uz Jelgavas dzelzceļa. 1920.gada kartē, kas autoram ir pieejama elektroniskā veidā var redzēt visas līnijas un stacijas, kas atradās Latvijas teritorijā.
Kopumā Krievijas impērijas dzelzceļa politika 19.gs. II puse tika vērsta, lai saglabātu un nostiprinātu muižniecības politisko varu un ekonomiskās privilēģijas, tirgus attīstību veidošanās apstākļos tā bija spiesta radīt patvaldībai jaunu sociāli ekonomisko bāzi. Notika aktīva dzelzceļu būve, kas vēlāk izvērtās par valsts ārējā parāda un budžeta deficīta iemeslu. Dzelzceļu būve valstij izmaksāja ļoti dārgi un nelabvēlīgi ietekmēja valsts budžetu. Vēlāk Valsts rokās pakāpeniski nonāca arvien lielāka Krievijas dzelzceļu tīkla daļa: ja 19.gs. 80.gados valstij piederēja tikai 4% visu Krievijas dzelzceļu, tad 90.gados – vairāk nekā trešā daļa, bet 20.gs. sākumā jau gandrīz divas trešdaļas dzelzceļu. Šāda Krievijas valdības dzelzceļu politika veicināja strauju dzelzceļu tīkla paplašināšanos, kāpināja eksportu. Ārējā tirgus ietekme uz lauksaimniecību dzelzceļu būves rezultātā jūtami pieauga: izvērsās atsevišķu lauksaimniecības produktus ražojošo rajonu specializācija, mainījās pa dzelzceļiem pārvadājamo preču nomenklatūra. 19.gs 80 – 90 gados Krievijas lauksaimniecības preču eksports turpināja pieaugt, kaut gan šie pieauguma tempi bija kļuvuši lēnāki nekā 60. – 70 gados.
Darbā tika izmantotas Alberta Gulbja atmiņas par braucienu ar vilcienu uz Rīgu. Atmiņās ir minēts tas, ka vilcienos bija citāda kārtība salīdzinot ar 1977.gadu, kad tika izdota šī grāmata. Aprakstīts īss fragments, par to, kas notika pirms vilciens sāka braukt uz priekšu. Tika nozvanīts trīs reizes, pēc pēdējās vilciens brauca uz priekšu. Šajā pašā fragmentā par vilcienu uzrakstīts, kā Alberts Gulbis piestāja Jelgavas dzelzceļa stacijā. Rīgai tuvojoties Alberts Gulbis redzēja Daugavas upi un augstu tiltu, bet vēlāk riteņu klaudzieni kļuvuši lēnāki un vilciens apstājās.
Tika aprakstīta Dobeles pilsēta pēc 1871.gada uzbūvētās Jelgavas-Mažeiķu-Liepājas izbūves. Uz Krimūnu staciju, kura atradās 9 km attālumā no Dobeles pilsētas brauca iedzīvotāji ar Diližansi, lai tālāk ar vilcienu dotos uz Rīgu, Jelgavu vai citu pilsētu vai ciemu. Krimūnu stacijai bija liela nozīme Dobeles apbūvei, jo agrāk tā attīstījās gar Brīvības ielu, dienvidos – no Tirgus laukuma un nesniedzās tālāk par tagadējo Upes ielu, bet nu sākās intensīva apbūve gar Krimūnu ceļu. 1885.gada kartē var redzēt visu Dobeles pilsētas ielu nosaukumus un katras apdzīvotas mājas īpašnieku vārdus.
…
