1. Dievs, cilvēks un patiesība
Visums ir tik plašs un joprojām neizzināts un neizprasts tāpat kā planētas Zeme iedzīvotājs – cilvēks.
Mēs tiecamies gūt jaunas zināšanas, izprast pasauli, cilvēka būtību un garīgo dzīvi, bet mūsu priekšteči mums mantojumā atstāja nedziestošu dzīves gudrību, kuru mēs nevēlamies izmantot, jo uzskatām, ka esam to pārauguši. Cilvēce top arvien vecāka, tomēr ne īpaši gudrāka – mēs padarām dzīvi sarežģītāku un uzskatām to par gudrību, jaucam saprātu ar dzīves gudrību. Straujā tehniskā progresa dēļ garīgā attīstība ir palēlinājusies, bet ticība kļuvusi par masu modi, un visi priecājas par šiem māņiem.
Bieži mūsdienu cilvēku kaitina vārds “Dievs”, jo vai nu viņš nav mēģinājis dziļi izprast tā slēpto būtību, vai darījis to aplam, Dievs tiek dalīts divās kategorijās: tavējais un manējais. A. Šopenhauers ir teicis: “Uzskati ir kā mīlestība, tos nevar uzspiest.” Neuzspied savu viedokli par Dievu. Lai nu kā, taču Dievs tomēr ir vienīgā un bezgalīgā struktūra, un Viņš ir visiem viens. Atšķiras tikai Dieva izzināšana, un pie šīs izziņas mēs nonākam katrs pa savu ceļu. Arī visas reliģijas pamatos ir identiskas, taču mūsdienās tās ir izkropļotas un dažādotas dažādu apstākļu ietekmē – patiesības tiek aizmirstas acumirkļa labā, iluzora apmierinājuma vārdā.
Dieva būtība nav meklējama Viņa miesiskā izpausmē. Dievs – tas ir Starpplanētu Saprāts, augstākais intelekts. Tas nepastāv vienotā masā, tā daļiņas ir izkaisītas Visumā un atrodas it visur, arī ikvienā cilvēkā. Tas ir visu enerģiju komplekss, kam jāatrodas kustībā.
…
