Secinājumi
Autors izvēloties tēmu „Dusmu un agresijas vadība konflikta laikā”, vēlējās noskaidrot, kas ir dusmas un agresija un kā šīs emocijas un uzvedību vadīt. Apskatot tēmu autors secināja, ka pats konflikts nerodas ne no kā, katram konfliktam ir savs iemesls.
Dusmas ir norāla cilvēka reakcija uz kādu nepatīkamu faktu vai pretdarbība, ja personas intereses tiek pārmērīgi aizskartas. Dusmas ir nevajag apslēpēt sevī, tās jāmāk izrādīt un izlādēt. Persona, kura uzskata, ka dusmas neizrādot tās pazudīs, ļoti maldās, jo tās tikai uzkrājas zemapziņā, un tiek izrādītas mirklī, kad dusmu sakāpinājums ir tik liels, ka perosnas psihe to neiztur.
Agresija pēc autora domām, ir dusmu smagākā pakāpe. Agresiju mūsdienās saprot netikai kā vardarbību, bet arī pastāv psihiskā vardarība, kas nereti ir smagāka un grūtāk izturama nekā vardarbīgā agresija. Agresija var būt laba, ja netiek izrādīta uz cilvēku, piemēram, trauku plēšana arī ir agresija, bet šī agresija palīdz dažos gadījumos, dusmu sakāpinājumu samazināt. Tomēr jāspēj šo agresiju apvaldīt, jo var gadīties, ka dusmu iespaidā spēj izdarīt daudz ko, pie normāla saprāta nedarītu. Piemēram, ģimenes strīdos, nereti ir gadījumi, kad konflikta situācija, pie augstas agresijas bīstamības, vīrsiesit sievai, vai pat nogalina to nevēloties.
Autora ieteikums, ir censties konfliktus risināt mierīgā ceļā, cenšoties apvaldīt savas dusmas un agresiju. Ir daudz vieglāk dzīvot, ja konfliktus spēj uztvert ar vēsu prātu.
…
