Norvēģu dramaturgs Henriks Ibsens ir teicis: „Stiprākais cilvēks pasaulē ir tas, kas lielākoties stāv viens”, taču es šim apgalvojumam īsti nepiekrītu. Manas domas ir līdzīgas latviešu rakstnieka Jāņa Poruka uzskatiem, kurus viņš pauž darbā „Pērļu zvejnieks”. Autors rakstījis: „Meklē draugus. Ja viņus neatrodi dzīvē gluži tik ideālus kā dzejā, tad tomēr pasaulē ir draugi, kuru sirdis ir pērles. Zvejo šīs pērles. Krāj viņas vienu pie otras, un tu reiz sapratīsi, cik liels un brīnišķīgs ir cilvēks, cik neizsmeļams esi tu pats, cik dziļi un neizsmeļami ir tavi līdzcilvēki.” Manuprāt, draugiem cilvēka dzīvē ir ļoti liela nozīme, jo viņi ir tie, kas atbalsta, palīdz, dod padomu, neaprunā, bet aizstāv.
Draudzība un draugi ir otrā visbiežāk sastopamā tēma pēc mīlestības literatūrā. Arī dažādos latviešu un ārzemju rakstnieku literārajos darbos ir rakstīts par draudzību, tās nozīmi. Bez tam, draudzībai ir dažādi veidi. Draugi var būt gan cilvēki, gan dzīvnieki. Kurš gan nezina Ērika Naita stāstu „Lasija atgriežas mājās” par zēna un kollija draudzību. Valda grāmatā „Staburaga bērni” atainota divu puiku ciešā draudzība, kas pārcietusi gan kopīgi paveiktus nedarbus, gan dažādus labus darbiņus. Par tādu jauniešu draudzību, ka pat jūt cita sāpes un to brīdi, kad cilvēks ir otram vajadzīgs, raksta arī jaunā grāmatas „Garu valstībā” autore Linda Marija Kundziša. Gunars Saliņš savā grāmatā „Sōla” rakstīja par draudzību, kas rodas divu baltiešu starpā, kuri atrodas svešā zemē. Visā plašajā pasaulē pazīstamajā Dž. K. Roulingas bestsellerā „Harijs Poters” arī rakstīts par trīs skolnieku draudzību, grūtībām, ko viņi spēj pārvarēt tikai kopīgiem spēkiem, ar kopīgām zināšanām un drosmi.
Tā kā šī tēma ir plaši apskatīta literatūrā gan prozas, gan dramaturģijas darbos, gan dzejā, arī es izvēlējos pētīt šo jautājumu sīkāk, apskatīt, kāda veida draudzība var būt un kādas var būt problēmas, to dibinot. Izvēlējos grāmatas, kas ir ļoti atšķirīgas, bet tajā pašā laikā arī līdzīgas. Tajās visās ir rakstīts par draudzību gan vīriešu starpā (A. Grīns „Dvēseļu putenis” un Ē. M. Remarks „Trīs draugi”), gan to, ka draudzenes ir sievietes, kā arī daiļā dzimuma pārstāve un jauns puisis (B. Eglīte „Rīt vairs nelīs”), taču kopīgais ir arī tas, ka šos darbus caurstrāvo mīlestība. Gan tā, ko autori veltījuši, rakstot šos romānus, gan tā, kas ir iesēta starp galvenajiem tēliem. Bez tam vēlējos izpētīt draudzības nozīmi dažādu tipu darbos. Ē. M. Remarka „Trīs draugi” ir pasaules literatūras šedevrs, ko lasa visās zemēs, sevišķi Eiropā. A. Grīna „Dvēseļu putenis” ir latviešu klasikas darbs, kas būtu jāzina katram Latvijas iedzīvotājam.…
