Drāma (no grieķu vārda “darbība”) ir viens no galvenajiem daiļliteratūras žanriem. Līdzīgi citiem dramaturģijas žanriem, drāmā aplūkoti nozīmīgi sižeti, taču tie ir tuvināti reālajai īstenībai. Atšķirībā no traģēdijas drāma neveido diametrālus kontrastus, netēlo izcilus raksturus un bezizejas situācijas. Tās nolūks nav rādīt tēla bojāeju. Drāmas darbība attīstība nav izteikti komiska, tajā atainota dzīve bez nejaušībām.
Drāmas teorētisko nosacījumu izstrādātāji ir Gotholds Efraims Lesings un Denī Didro. Drāma radusies romantisma laikā. Latviešu literatūrā drāma dzimst 19.gs nogalē Rūdolfa Blaumaņa un Aspazijas daiļradē, tā dominē 20.gs dramaturģijā.
Kopš 18.gs. otrās puses drāma sazarojas vairākos paveidos. Laika gaitā neviens drāmas paveids nav spējis pastāvēt tīrā veidā- konkrētā literārā darbā arvien ir dažādas iezīmes. Tādēļ, to raksturojot, gandrīz vienmēr tiek lietoti vismaz divu veidu apzīmējumi, no kuriem viens ir dominējošais. Drāma sastāv no: ievadījuma, kāpinājuma, kulminācijas punkta, kritiena jeb pavērsiena atpakaļ, katastrofas. Katrai drāmas sastāvdaļai ir īpašs mērķis un uzdevums.…