”Karloss Sesārs Salvadors Arana Kastaņeda dzimis 1926. gada 25. decembrī Peru pilsētiņā Kahamarkā. Pabeidzis Gvadelupas Dievmātes Nacionālo koledžu un nolēma sevi veltīt glezniecībai un tēlniecībai.1949. gadā nomira Karlosa māte. Šis zaudējums viņu ārkārtīgi satrieca, viņš nepiedalījās bērēs un trīs dienas bez ēšanas un dzeršanas nosēdēja savā istabā. Pēc garajām pārdomu stundām Karloss nāca pie atziņas, ka lai izvairītos no līdzīgiem triecieniem jāsarauj vai vismaz jāvājina savas saites ar pārējiem. Viņš aizgāja no tēva mājām un uzsāka patstāvīgu dzīvi. Karloss Kastaņeda atrada laiku lai aizietu uz zirgu skriešanās sacensībām, uzspēlētu kārtis un iedzertu vīnu ar draugiem.
Pastāv uzskats, ka rakstnieks pats ir izdomājis magu Donu Huanu un visas savas tikšanās ar viņu. Pats Karloss Kastaņeda apgalvo, ka viss grāmatās rakstītais ir patiesi noticis dzīvē. Viņa galvenais arguments ir tāds, ka aprakstītais ir tik nepierasts Rietumu cilvēku saprašanai, ka kaut ko tādu Kastaņeda pats izdomāt nebūtu spējīgs.”[2.]
Uzskatu, ka no tā ko Karloss aprakstījis grāmatā viss ir tikai puspatiesība. Domāju, ka Karloss vienkārši aizrāvās ar peijotes narkotisko iedarbību un viss, kas notika ir narkomāna halucinācijas. Tam par pamatu ņemu to, ka:
1) viņš piedzīvoja psiholoģiska rakstura traumu, kam netika pāri.
Kā mēs zinām, tad cilvēkiem, kuri aizraujas ar atkarībām, pamatā ir kādas psiholoģiskas problēmas.
2) jau pirms kaktusa peijotes, meskalīna – („atrodas pašu stiprāko narkotiku sarakstā)[2].” viņam bija radušās sava veida atkarības – kārtis, zirgu skriešanās sacensības, alkohols.…