Domāšana ir psihes process, kas ļauj izzināt īztenību un saistīt visu iepriekš sajusto un apzināto. No visiem izziņas procesiem domāšana ir vissarežģītākais process. Domāšanas īpatnības kļūst skaidri redzamas, ja salīdzina to ar uztveri.
Domāšana ir psihisks process, ar kura palīdzību cilvēks atspoguļo īstenības priekšmetu un pārādību būtiskās iezīmes un atklāj daudzveidīgos sakarus, kas ir šajos priekšmetos un parādībās un to starpā.
Uztvere atspoguļo atsevišķā priekšmeta ārējās, jutekliski uztvēramās iezīmes, turpretīm domāšana atspoguļo kopīgo atsevišķajā, būtisko nejaušajā.
Domāšana tieši arī izpaužas būtisko un kopīgo (piemēram, visām kļavas lapām piemītošo) iezīmju izdalīšanā. Jāiemācās izdalīt šīs kopīgas un būtiskās iezīmes, abstrahējoties no tām nejaušajām, dažkārt pat ļoti spilgtajām (piemēram, spilgta krāsa, caurumiņi lapā, tās neparastais lielums u. c. ) iezīmēs,kuras kā individuālās īpatnības piemīt tikai šim vienam, šobrīd uztveramajam atsevišķajam priekšmetam.
Salīdzinot domāšanu – kā abstrahēšanas un vispārināšanas procesu – ar juteklisko izziņu (ar sajūtām un uztveri) , atzīmējama vēl viena atšķirība. Uztveres procesā cilvēks izzina tikai to priekšmetu, kurš pašreizējā brīdī iedarbojas uz viņa sajūtu orgāniem. Domāšana ļauj izzināt tiklab tos priekšmetus, kuri saglabājušies, kā arī notikumus, kuri sagaidāmi nākotnē.
Domāšana kā izziņas augstākā pakāpe ir cieši saistīta ar dzīvo vērojumu un praksi.
Uztverot īstenības atsevišķus faktus vai parādības, cilvēks domās tās apstrādā un tādējādi izzina to būtību un sakarības ar citam parādībām. No otras puses, savā praktiskajā darbā cilvēks iegūst atklāto sakarību apstiprinājumu (vai atspēkojumu) , tādējādi pārbaudot domāšanas rezultātus.
Domāšanas sociālais raksturs
Kaut arī domāšana ir psihisks process, kas norisinas smadzeņu garozā, tā pēc sava rakstura ir sociāla parādība. Jebkura jautājuma nostādnē un izlemšanā cilvēks izmanto tadus likumus, noteikumus un jēdzienus, kas jau agrāk atklāti un noskaidroti cilvēces praksē. Šos likumus, sakarības, metodes un jēdzienus, kas nogulsnējušies dažādās zinātnes nozarēs, atsevišķajais cilvēks izmanto savā domāšanā. Protams, ja viņš zina šos likumus.
Domāšanas sociālais raksturs izpaužas arī uzdevumos, kuru risināšanai cilvēks domāšanu izmanto. Nav taču nejaušība, ka vienus un tos pašus zinatniskos atklājumus izmanto dažadiem mērķiem.
Domāšanas veidošanās process parādīts F. Engelsa pētījumā „ Darba loma pērtiķa tapšanā par cilvēku ” . Engelss pārliecinoši parāda, kāda nozīme ir cilvēka darbam, lai izzinātu viņa uztverei apslēptās priekšmetu un parādību īpatnības un mijsakarības. Darbs prasīja no cilvēka turpmākās darbības plānošanu, darbības rezultātu kontroli.
…
