Domāšana – izziņas process, kam raksturīga īstenības atspoguļošana ar saistību un attiecību atrašanu un vispārinājumu. Domāšana tiek saprasta kā augstākais izziņas process, kuru pamatā ir doto sajūtu pārveidošana. Viena no domāšanas svarīgākajām pazīmēm ir nepārtraukta, atgriezeniska iekšējā diskusija. Domāšana ir saistīta ar šādām obligātām pamatpazīmēm:
Priekšstats.
Nav iespējama domāšana bez satura. Jautājums, kāds ir šis saturs, allaž bijis diskusijas objekts.
Jau upanišadās rodamas domstarpības jautājumā par to, kas ir svarīgāka – domāšana vai valoda.
Padomju diktators Staļins domāšanas un valodas identitāti tika padarījis par dogmu. Bet katram zināms, ka tās ir patstāvīgas: kurš gan šodien vairs apzīmējumu “saullēkts” saista ar seno priekšstatu par to, ka diendienā saule “rodas no jauna”?
Arī pētniekiem ir zināms, ka, atklājot kaut ko jaunu, viņa rīcībā sākumā vēl nav ne vārdu, ne zīmju tā apzīmēšanai (tās ir t.s. “pelēkās”, vēl neverbalizētās zināšanas), līdz viņam no neskaidru priekšstatu biežņas beidzot izkristalizējas verbālas vai matemātiskas formulas.
Apzīmējums “priekšstats” sevī ietver plašu lauku no “blāvām” garīgām shēmām līdz saturiski piesātinātiem fantāzijas produktiem, kuriem piemīt precīza “ikoniska reprezentance” (Bruners).
Berlains izšķir 3 priekšstatu formas:
1.kairinājuma moduļi (telpiski tēlaini)
2.reakcijas modeļi (žestiski priekšstati)
3.simboli (pārveidotas nozīmes)
Protams, ka domāšanas priekšstati un valoda var veidot arī vienu veselumu.
Ja, piem., - kā tas ir latīņu valodā – tēvoči no mātes un no tēva puses tiek verbāli apzīmēti dažādi, tad tiem atbilst arī dažādi priekšstati.
Jēdziens.
Strausu, gaili, pingvīnu, bezdelīgu un gulbi var uztvert gan kā atsevišķus dzīvniekus, gan arī apvienot vienā jēdzienā “putni”.
Jēdzieni rodas no priekšstatiem, ko nosaka dažādu satura vienību “saišķi”; abstrahēšanas ceļā, ja tiek ņemtas vērā pazīmes, kas atkārtojas; veicot hierarhizēšanu jēdzieniskās pakāpēs, ja tie tiek formulēti šaurāk un konkrētāk vai plašāk un vispārīgāk.
Pie jēdzienu veidošanās vispārīgajām tendencēm pieder to progresējoša papildināšanās ar jauniem tēlu elementiem un tai pretējā atmirušo tēlu izdzišana un to pārvietošana jeb pārbīde, ja vārdi iegūst citu nozīmi. To, cik ātri tas var notikt, rāda t.s. Vigotska bloki: ja dažāda lieluma cilindrus apzīmē ar bezjēdzīgām zilbēm “luš” un “gon”, tad drīz ar šīm zilbēm asociēsies noteikta lielumu atšķirība.
Kombinācija.
Domāšanas zemākā pakāpe ir “izzināšana ar jēdzienu palīdzību” (Kants). Pie patiesās domāšanas pieder jēdzienu režģa, kā arī virsjēdzienu veidošana:
velosipēds + motocikls = divritenis.
R. Maslova radītajā 3 vārdu metodē tiek nosaukti 3 jēdzieni, kas jāiesaista vienā teikumā. Beigās kā patiesais uzdevums tiek ziņots, kas, to darot, ticis individuāli pārdzīvots:
1.spriedzes aploce (šķietama darbošanās tukšgaitā);
2.jēdziena aploce (piem., vārds ziemeļpols asociējas ar aukstumu);
3.centrālā atbilde (viens ir svarīgāks);
4.saiknes veidojums (svarīgākais vārds tiek likts teikuma sākumā vai beigās);
5.formulējums (teikums tiek noslīpēts).…
