Vārds „loģika” ir veidots no sengrieķu vārda „logoss”. Taču tas skaidrojams vismaz trīs pamatvariantos, no kā arī izriet vairākas šī vārda nozīmes.
Pirmā nozīmē vārds „logoss” skaidrojams kā esamības likums. Sengrieķu filozofa Heraklīta (ap 544 – ap 483 p.m.ē.) izpratnē „logoss”ir likumsakarība, kas virza pasaules procesa gaitu. Vēlāk šī nozīme Jaunajā Derībā tika skaidrota kā esamības garīgais likums („Vārds”); „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs” (Jāņa evanģ. 1:1).
Būtībā šajā skaidrojumā ar vārdu „loģika” tiek apzīmēta objektīva īstenības parādību likumsakarība. Šajā izpratnē mēs runājam par „lietu loģiku” vai ”faktu loģiku”, kā arī par „sabiedrības attīstības loģiku” vai „personības degradācijas loģiku”.
Otrā nozīme vārds „logoss” skaidrojams kā „doma”, ar vārdu „loģika” apzīmējot domāšanas konsekvenci. Šādā izpratnē mēs runājam, piemēram, par Šerloka Holmsa „dzelžaino loģiku”.
Trešā nozīmē vārds „logoss”, skaidrojot to kā „mācību”, tiek lietots vairāku zinātņu nosaukumos (arheoloģija, bioloģija, kriminoloģija). Šādā skaidrojumā ar vārdu „loģika” tiek apzīmēta zinātne par domāšanu.
DOMĀŠANA BŪTĪBA
Cilvēka izziņa ir aktīvs un mērķtiecīgs īstenības izpratnes process. Šis process pamatojas uz informāciju, kas iegūta ar maņu orgānu palīdzību. Uztvertās informācijas tālāko analīzi nodrošina domāšanas process.
Domāšana ir īstenības vispārināts atveidojums valodu formās.
Pat ja piekristu viedoklim, ka augsti attīstītiem dzīvniekiem (piemēram, suņiem, pērtiķiem, delfīniem) arī piemīt elementāras domāšanas spējas, jāsecina par to „domāšanas” situatīvo raksturu. Tas nozīmē, ka analīzes process dzīvnieka smadzenēs norit tikai noteiktas konkrētas situācijas robežās. Atšķirībā no dzīvniekiem cilvēkam piemīt spēja abstrahēties no konkrētas situācijas un īstenības atveidojumā izdalīt būtiskas priekšmeta vai parādības pazīmes.
Tātad domāšana ir īstenības vispārināts atveidojums. Pretējā gadījumā cilvēka izziņa būtu līdzīga pasīvam īstenības spoguļattēlam. Ja mūsu domāšana būtu stingri piesaistīta noteiktai situācijai, nevienai juridiskai vai tikumiskai normai nebūtu jēgas, jo tās paredzētas katram konkrētam notikumam, bet visiem līdzīgiem gadījumiem.…
