Latvijas dokumentālais kino – laika zīme vēstures un kultūras telpā
Pasaulē dokumentālais kino kā jauna tehnoloģijas iespēja dokumentēt dažādas parādības un notikumus ir radies jau 1895. gadā. Turpretī savu kā mākslinieciska fenomena lomu tas sāk spēlēt tikai 20. gadsimta 20-to gadu sākumā. Skaidrojošajā vārdnīcā dokumentālā filma raksturota kā filma, kurā atainoti reāli notikumi, šai nolūkā, izmantojot vai nu dokumentus vai arī notikumus, filmējot tieši no norises vietas. Savukārt dokumentālisms ir vizuāls mākslinieka spriedums par īstenību, kur šis mākslinieks, redzēdams lietas, parādības, kas viņu uzrunā un izraisa viņā interesi, filmē tās ar mērķi atklāt savu redzējumu, parādīt to kādam un likt arī citiem paskatīties uz šīm lietām. Daudz ir tādu censoņu, kuros uzvirmo šī vēlēšanās, bet cik adekvāta ir viņu rādītā realitāte, cik dzīvotspējīga savā patstāvībā un cik vērta, lai sauktu to par dokumentālo kino?
Latvijā kinomākslas aizsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā, kad dokumentālo kino izmantoja politiskās varas īstenošanai. Kinoteātros, pēc iekšlietu ministra rīkojuma, pirms katra seansa obligāti tika demonstrēta (cik pazīstama situācija) Latvijas valsts notikumu hronika. Šajās hronikās atspoguļoja valstij un valdībai tik vajadzīgo oficiālo ideoloģiju. Hronikas kalpoja arī kā vadoņu „kulta” veidotājas un uzturētājas. Tātad var teikt, ka dokumentālais kino kalpoja par politiskās ideoloģijas ruporu plašām tautas masām. Latvijas, nu jau kā Padomju valsts, dokumentālais kino atdzimst ar kinohronikām pēckara gados. Protams jāatzīst, ka šīs kinohronikas fiksēja ne vien konkrētus faktus, bet piešķīra tiem ideoloģisku skanējumu, tādā veidā kļūstot par savdabīgu aģitācijas materiālu sabiedrībai. Pirms televīzijas laikmetā vienīgi dokumentālais kino ar savu ticamību un uzskatāmību sniedza unikālas iespējas sabiedriskās domas manipulēšanai.
…
