IEVADS
Mūsdienu sabiedrība atrodas strauju politisko, ekonomisko un sociālo pārmaiņu laikā, strauji līdzās mainās (attīstās vai nonivelējas) arī valoda, kas pielāgojas pārmaiņu nestajiem apstākļiem – katrai inovācijai valodā atrodas savs jauns, līdz šim nebijis apzīmējums, savukārt katra izmirstoša fenomena nosaukums atvirzās no aktīvā valodas lietojuma priekšplāna. Straujās mobilitātes rezultātā, sabiedrību aizvien grūtāk ir pārsteigt vai ietekmēt. Un tieši valoda ir instruments, kas cilvēku ietekmē un vedina domāt vai rīkoties. Lai caur valodu īstenotu izvirzītos mērķus – šo instrumentu jāprot darbināt tādā veidā, lai tas būtu efektīvs. Šajā informācijas laikmetā liela nozīme ir dažādas formas medijiem, tajā skaitā – drukātajiem medijiem. Un valoda, caur kuru tie uzrunā, lielā mērā ir žurnālistu rokās, kas valodu veido, pārveido un darbina to mērķu sasniegšanai.
Lasot rīta laikrakstu vai iemīļoto žurnālu, kāds teksts, publikācija spēj uzrunāt vairāk kā kāda cita. Tā pamatā nav tikai īpaši interesējoša tēma vai saturs, bet tikpat nozīmīga ir teksta forma un raksturs - oriģinālais, individuālais valodas stils, kādā autors izteicies – žurnālista valoda. Arī vācu neolingvists K. Foslers valodu uzlūko par individuālu, garīgu jaunradi.1 Tieši šī individuālā un oriģinālā pieeja valodai, valodas instrumenta virtuozitāte ir pamats efektīvai saziņai.
Publicistikas teksti kļūst aizvien stilistiski piesātinātāki. Publikāciju mērķi tiek realizēti caur arvien jauniem teksta veidošanas noteikumiem, plānojuma, taktikas, stilistiskiem izteiksmes līdzekļiem – individuālo valodas lietojumu.
Lielajā sieviešu žurnālu piedāvājumā, kurā sieviešu auditorija tiek uzrunāta no pašu sieviešu pozīcijas, žurnāla un auditorijas komunikācija ir līdzīga kā saruna „draudzenei ar draudzeni”, un šo „draudzeņu” ir tik daudz - viņu skatījums un padomi jau tik labi pazīstami, ka dažkārt lasītāju emocionālās uzmanības aktivizēšanai nepieciešams kāds svaigs, atšķirīgs, varbūt oponējošs viedoklis.
Par darba pētīšanas objektu tika izvēlēts, neraksturīgi sieviešu žurnāliem, komentārs, kura autors ir pretēja dzimuma pārstāvis, kura ideja, skatījums un valoda, kurā viņš tos ietērpj ir humora un ironijas piesātināti. Pretēji kārtējiem padomiem problēmu risināšanā, autors ar trāpīgas valodas lietojumu norāda uz problēmu neloģiskumu, maznozīmīgumu un iespējams pat to neesamību, sniedzot pozitīvu skatījumu uz dzīvi.
Darba ietvaros tiek veikta viena mūsdienu latviešu publicistikas stila parauga, viena autora individuālā stila analīze. To darot, tiek izcelts spilgtākais valodas lietojumā un ieskicēta stilistisko izteiksmes līdzekļu iepludināšana valodā. Šāda analīze dod iespēju redzēt, kā ar kāda konkrēta emocionāli ekspresīvā stila, šinī gadījumā humoristiskā stila, palīdzību, trāpīgi uzrunāt auditoriju (šinī gadījumā sieviešu auditoriju) par aktuāliem sadzīviskiem un jūtu pasaules jautājumiem.
Darbs tiek veikts valodniecības kontekstā, konkrēti pētot valodas stilistiskos izteiksmes līdzekļus katrā valodas līmenī – fonētikas, morfoloģijas, leksikas un sintakses līmenī. Šādas analīzes tiek veiktas arvien biežāk, kas skaidrojams ar valodas un mediju demokratizācijas nodrošināto valodas plašumu, autoru valodisko brīvību, uzdrošināšanos un oriģinalitātes realizēšanu.
Spēja pamanīt tekstos valodas izteiksmes līdzekļus var kļūt par ļoti aizraujošu un interesantu procesu, kas arī pašu analīzes veicēju iedvesmo uz interesanta valodas lietojuma pārņemšanu vai paša jaunradi.
Darba objekts ir Dmitrija Ličkovksa komentāri žurnālā „Lilit” 2006. gada periodā. Darba priekšmets ir valodas stila analīze katrā valodas līmenī – fonētikas, morfoloģijas, leksikas un sintakses līmenī. Darba metode - valodas stila analīze.
Darbs sastāv no trim nodaļām. Pirmajā nodaļā apskatīta valodas kultūra un tās mainīgums vēsturiskuma aspektā un raksturīgais viena autora stilistikā, otrajā nodaļā – stila teorētiskais raksturojums. Trešā nodaļa veltīta praktiskajai autora stila analīzei.
…
