Velaskess piedzima Seviljā. Tur viņš mācījās pie vietējā meistara Fransisko Pačeko, kurš dievināja itāliešus, bija izglītots cilvēks un teicams pedagogs. Velaskess ieguva pie viņa labu profesionālo sagatavotību un, būdams apveltīts ar spilgtu māksliniecisko individualitāti, uzsāka patstāvīgu daiļrades ceļu.
Sākumposmā, vēl darbodamies Seviljā, Velaskess pievērsās sadzīviskajam žanram, gleznojot patiesīgas, vienkāršas ikdienas ainiņas un atveidojot vietējo ļaužu tipāžu .
1623.g. Velaskess pārcēlās uz Madridi, kur liktenis viņam bija lēmis kļūt par Spānijas karaļa Filipa 5. galma gleznotāju. Šeit, Alkazaras pilī, Velaskess nostrādāja gandrīz četrdesmit gadu, līdztekus gleznošanai pildīdams galmā vēl arī dzaudzus citus pienākumus.
Galma mākslinieka statuss noteica Velaskesa daiļrades ievirzi. Viņš gleznojis lielākoties reprezentatīva tipa portretus. It īpaši daudz viņš gleznojis karali un viņa ģimenes locekļus. Karalis portretēts daudz dažādos veidos:
• Gan stāvot visā augumā
• Gan līdz pusei
• Gan zirgā
• Gan pieņemot citu zemju sūtņu audiencē
• Gan medībās
Maza auguma, iežņaugtu smagā, ar zeltu apšūtā tērpā, zirgā sēž karaliene Izabella, stīvi stāv karaļa brāļi – dons Karloss un dons Ferdinands. Taču visos šajos reprezentatīvajos portretos Velaskess izcilā gleznieciskā atraisītība, smalkie krāsu sabalsojumi un lieliskā meistarība tērpu atveidojumā apvienojas ar ļoti patiesiem, neizskaistinātiem tēlu individuāliem raksturojumiem.
Velaskesa gleznotie portreti ir neparasti līdzīgi oriģinālam. Karaļa Filipa sejai arvien, gan jaunībā, gan vēlāk it kā uzspiests deģenerācijas zīmogs. Bet karalis tāds arī ir – ar garu zosu, atkārušos apakšlūpu un sastingušu augstprātības izteiksmi sejā. Taču karaliskā galma locekļi neliek deģenerācijas zīmes slēpt, jo tās liecina par dižciltību.
Galvenais – lai portrets atspoguļotu augstās kārtas piederību. Arī tas vienmēr ir redzams Velaskesa gleznotajos portretos. Tādejādi Velaskesa portreti spilgti un patiesi stāsta par Spānijas karaļnama iekšēji izkurtējušajiem pārstāvjiem.
…