Dizartrija

Dizartrija ir fonētiski runas traucējumi, kas radušies runas kustību analizatora centrālās daļas organiska bojājuma rezultātā un izpaužas kā skaņu veidošanas, balss un runas tempa traucējums. [1;50]
Traucējumu mehānismi, kas raksturo dizartriju.
Dizartrija ir artikulētas runas traucējums, kas rodas runas aparāta muskuļu nepilnīgas inervācijas rezultātā. Centrālais defekts ir valodas skaņu un tās prosodiskās daļas (runas, temps, ritms, izteiksmīgums, pauzācija, loģiskais uzsvars, balss modulācija, muzikalitāte) kropļojumi, kuru pamatā ir centrālās un perifērās nervu sistēmas organiski bojājumi.
Novirzes runā izpaužas dažādās pakāpēs atkarībā no nervu sistēmas traucējuma rakstura un bojājuma smaguma pakāpes. Vieglos gadījumos ir atsevišķi skaņu izrunas defekti, runa kļūst neskaidra. Smagākiem gadījumiem raksturīga skaņu samaiņa, izlaidumi, runas temps, ritms, izteiksmīgums, modulācija, leksiski- gramatiskās novirzes, kopumā runa kļūst neuztverama. Smagu CNS bojājumu gadījumā bērns nespēj runāt artikulācijas aparāta muskuļu paralīžu dēļ. Šo formu dēvē par anartriju. Tā izpaužas neartikulētā īdēšanā, kurā neiespējami atšķirt zilbes un pat skaņas.[2;7]

Dizartrijas rašanās cēloņi.
Dizartriskie runas traucējumi vērojami gan pieaugušajiem, gan bērniem. Pieaugušajiem tie var rasties kā galvas smadzeņu lokāla organiska bojājuma sekas, pārslimojot encefalītu, meningoencefalītu, meningītu, poliomielītu, pēc galvas smadzeņu traumas, intoksikācijas, smadzeņu audzējiem.
Bērniem dizartriju visbiežāk novēro, ja bērnam ir cerebrālā paralīze. 65%-85% gadījumos bērnu cerebrālā paralīze saistīta ar dizartrijas izpausmi. Bērnu cerebrālā paralīze (BCP) ir nenobriedušu smadzeņu saslimšana, kura rodas dažādu kaitīgu faktoru ietekmē dažādos laika posmos: prenatālā (grūtniecības), intranatālā (dzemdību) vai agrīnā postnatālā (pirmā dzīves gada) periodos.
…