Zemkopības attīstība Divupē.
Pavasaros palu laikā pārplūdušo upju ūdeņi nesa sev līdzi dažādas izskaloto iežu daļiņas, kā arī augu atliekas, tādēļ tie bija duļķaini. Ūdeņiem noplokot, duļķes nosēdās, veidojot dūņu kārtu. Šāda dūņaina augsne ir ļoti auglīga.
Pirmie iedzīvotāji Divupē līdzenumā sāka apmesties jau sirmā senatnē, iespējams, ka pirms 10 gadu tūkstošiem. Cilvēki zvejoja zivis, biezajos niedrājos medīja zvērus un putnus. Ar laiku Divupes iedzīvotāji sāka apgūt zemkopību un lopkopību, tomēr galvenais izstikas avots viņiem vēl bija medniecība un zvejniecība.
Šie cilvēki vēl nebija spējīgi cīnīties ar dabas spēkiem. Plūdos bojā gāja viņu mājokļi, zemākajās vietās iekoptie tīrumi pārpurvojās, bet augstākajās vietās izdega no sausuma.
Divupes sākotnējie iedzīvotāji.
Ap 5. gadu tūkstoti p.m.ē. Divupes līdzenumā ieradās jauni iedzīvotāji, bet pirmiedzīvotāji daļēji pārcēlās uz citiem apvidiem vai arī palika dzīvot kopā ar atnācējiem. Nav zināms, no kurienes šie ļaudis ieradās, bet ir zināms, ka viņi bija prasmīgi zemkopji, kas jau zināja metālapstrādes noslēpumus. Vēsturnieki šos cilvēkus dēvē par šumeriem.
Šumerus uz sasniegumiem lielākoties iedvesmoja apvidus klimats un ģeogrāfiskais stāvoklis. Neraugoties uz to, ka augsne starp Tigras un Eifratas lejtecēm bija ārkārtīgi auglīga, būtiski nepieciešama bija apūdeņošana, jo astoņus mēnešus gadā nelija gandrīz nemaz un pavasara lietusgāzēs nāca par vēlu – nozīmīgākās graudaugu ražas tika ievāktas jau aprīlī. Vasaras mēneši Šumerā graudaugiem nebija labvēlīgi, jo temperatūra sasniedza vairāk nekā 500 C un saule zemi izdedzināja. Vietējo situāciju papildus ietekmēja arī tas, ka Šumerai nebija savu dabisko izejvielu – ne akmeņu, ne minerālu, pat ne koku. Tas nozīmēja ka iedzīvotājiem nācās cieši iesaistīties tirdznieciskos sakarosun turēt vaļā acis un ausis, lai savā labā izmantotu katru iespēju atjaunot ekonomisko līdzsvaru. Citiem vārdiem, šumeri nevarēja vienkārši tērēt dabas bagātības – viņiem nācās „dabu pakļaut”.
…
