Mūsdienu zinātne, arī psiholoģija, nedod viennozīmīgu atbildi uz jautājumu, kas ir personība. Tāpat arī nav viennozīmīgas personības izpratnes un vienotas definīcijas. Piemēram, latviešu pedagogs J.Anspaks ir apzinājis 527 personības definīcijas1. Aleksejs Vorobjovs savukārt uzskata, ka psiholoģijā var atrast ap 200 personības struktūrmodeļu2. Viesturs Reņge tai pat laikā gan nemin konkrētu definīciju skaitu, bet atzīmē, ka personības teoriju daudzveidība ir izskaidrojama ar to, ka katras teorijas autori atbildi uz jautājumu, kas ir cilvēks, sniedz saistībā ar sava rakstura īpatnībām. Līdz ar to atkarībā no savas personības definīcijas rodas dažādi pieņēmumi par tās virzošajiem spēkiem un struktūru, pie tam nedrīkst uzskatīt, ka viena teorija ir absolūti pareiza, bet cita – nepareiza3.
Apkopojoši par personības pamatteorijām psiholoģijā var uzskatīt sešus virzienus:
Neobiheivioristiskā pieeja (mehāniskas personības definīcija);
Kognitīvā pieeja (domājošas un uztverošas personības definīcija);
Interaktīvā jeb humānistiskā pieeja (lomu spēlējošas personības definīcija);
Dispozicionālā pieeja (unikālas personības definīcija);
Psihoanalītiskā pieeja (psihoenerģētiskas personības definīcija);
Darbības pieeja (darbojošas personības definīcija)4.
Šajā darbā salīdzināšu humānistisko (Maslova) un kognitīvo (Levina) personības teoriju.
Humānistiskās personības definīcijas virziens parādījās pēc 2.pasaules kara kā pretreakcija diviem tolaik ASV valdošajiem virzieniem – psihoanalītiskajam un biheivioristiskajam. Humānistiskie psihologi vērsās pret personības un tās uzvedības veidošanu pēc kāda noteikta etalona (kā tas tiek reaizēts biheivioristiskajā pieejā, piemēram, ar t.s. uzvedības modifikāciju), pasludinot principu, ka cilvēku nevajag veidot, viņam jādod brīvas attīstības un personības izaugsmes iespējas.…
