Abas šīs teorijas ir pilnīgi atšķirīgas, kaut gan iedvesmas avots abiem autoriem ir bijis viens un tas pats – Zīgmunds Freids. Iespējams tas izskaidrojams ar to, ka Fromms daudzās lietās Freidam piekrita un akceptēja viņa domas, taču Jungs ļoti bieži mēdza apstrīdēt un iebilst Freida koncepcijām. Jungs pat savu „darbības lauciņu” pārdēvēja citā vārdā – analītiskā psiholoģija, kaut gan tas ir tikpat kā tas pats, ka Freida – psihoanalīze.
„K. G. Junga psiholoģiskā sistēma tapa, balstoties uz klīniskā darba pieredzes apkopojumu, kā arī folkloras, mītu, pasaules tautu reliģijas materiālu analīzi”. [3., 40.] Tāpat Jungs vairāk visu izskaidro un apraksta, iesaistot tekstos savus jaunatklātos vārdus „introversija” un „ekstraversija”.
Taču Fromms, pa to laiku, lietas un notikumus vairāk izskaidro ar reliģisku saturu, daudzās lietās pieminot mīlestības un vispār divu cilvēku savstarpējo attiecību nozīmīgumu katra cilvēka dzīvē. „Ē. Fromms tiecas pēc harmoniskas sadarbības attiecībām starp cilvēkiem.” [1., 97.]
Bija ļoti patīkami un interesanti iepazīties ar šīm abām personību teorijām, kas itin nemaz nebija līdzīgas. Rakstot katru teikumu, līdzi domāju arī par sevi, vai arī man tā ir. Mēģināju katrā iedalījumā atrast, kurā grupā tad es vairāk esmu iederīga. Tanī pašā laikā es uzzināju daudz noderīgu informāciju par sevi, savu raksturu un arī par pašu dzīvi. …