„Lielākā daļa dislektiķu pirms skolas gaitu uzsākšanas ir laimīgi bērni. Viņu emocionāls problēmas sākas skolā, kad skolotāji liek lasīt pēc noteikta standarta. Šo bērnu frustrācija centrējas nespējā piepildīt tās gaidas, ko no viņiem grib pieaugušie. Pieaugušie redz gudru bērnu, kas tajā pašā laikā nespēj iemācīties lasīt. Atkal un atkal bērniem dislektiķiem, nākas dzirdēt: tu esi tik labs bērns, bet vajadzētu pacensties vairāk.” Britu neirologs Semjuels T. Ortons
Pirmoreiz disleksija tikusi pieminēta britu medicīnas žurnālā jau 1986. gadā, kad zinātnieks V. Morgans stāstīja par savu pacientu – 14 gadus vecu zēnu Persiju, kas, neraugoties uz pietiekami augstu intelekta līmeni, nespēja iemācīties lasīt. Latvijā šis vārds disleksija joprojām lielākajā daļā sabiedrības ir lielais nezināmais, lai gan pasaulē ar disleksiju saistītos jautājumus pēta nu jau 100 gadu.
Disleksija ir stāvoklis mūža garumā, un to nevar izārstēt. Ja grūtības, ko piedzīvo bērns identificētas, tās pastiprināsies un pat, ja tām pievērš uzmanību, daudzi cilvēki ar disleksiju turpina dzīvot pieaugušā vecumā, jo grūtībām ir iedzimts raksturs.…