Dislālija - runas traucējumi

Mūsdienās ir ļoti daudz bērnu ar mācīšanās traucējumiem. „ No kopējā skolēnu skaita ar mācīšanās traucējumiem visvairāk ir to bērnu, kuriem ir grūtības ar valodas signālu apstrādi. Grūtības var saistīties ar ikvienu valodas aspektu: ar vārdu pareizu saklausīšanu, ar to nozīmes izpratni, ar verbālā materiāla atcerēšanos un pārliecinošu sazināšanos. Grūtības šiem bērniem sākas jau ar runāto vārdu, un, kad bērns uzsāk skolas gaitas, šīs grūtības parasti traucē lasīšanu un/ vai rakstīšanu. Traucējumi var būt gan pavisam viegli, gan tik smagi, ka šiem bērniem dzimtās valodas apguve var sagādāt tādas pat grūtības, kā mums pārējiem sagādātu japāņu valodas mācīšanās.
Bērni ar valodas signālu apstrādes traucējumiem mēdz gausāk mācīties runāt, viņiem ir mazāks vārdu krājums, viņi runā īsākiem teikumiem un gramatiski nepareizāk nekā viņu brāļi un māsas atbilstošā vecumā. Daudzi bērni runā „juceklīgi”, grūti atšķirt sadzirdēto skaņu secību, tādēļ viņi vārdus izrunā nepareizi – saka „ mulizis”, nevis „ zīmulis”. Šie bērni grūti aptver gramatiku. Ja bērns tiek pakļauts sāpīgam izsmieklam, tad daži jūtīgi bērni dara visu iespējamo, lai izvairītos runāt citu cilvēku priekšā.”1
Valodas traucējumi iedalāmi runas un rakstu valodas traucējumos. Vēl sīkāk valodas traucējumi iedalāmi šādos terminos: disfonija, afonija, bradilālija, tahilālija, batarisms, stostīšanās, dislālija, dizartrija, rinolālija, alālija, afāzija, aleksija, disleksija, agrāfija un disgrāfija.…