Savu darbu es izvēlējos rakstīt par diskusiju metodi mācību procesā, jo ar šo metodi man pašam praktiski nācās tikai saskarties augstskolā. Līdz tam bija tikai lekcijas, kurās skolotājs nolasīja vai izstāstīja stundas tēmu, uzdeva jautājumus un sagaidīja konkrētas atbildes. Augstskolā ar diskusiju metodi man praktiski nācās kā mācību metodi saskarties pirmo reizi. Šo metodi izmantot Latvijā sāka pavisam nesen un līdz ar to tā ir visai jauna metode. Šīs metodes būtība, manuprāt, ir ļoti veiksmīga un caur šo metodi var realizēt ļoti daudz dažādu uzdevumu tieši mācību procesā. Es nedaudz vairāk iedziļināšos kas ir un kas nav diskusija, kādi ir tās plusi un mīnusi, ko tā sniedz, kādi ir diskusijas uzdevumi
Rakstot darbu izmantošu trīs literatūras avotus: N.L.Geidžs, D.C.Berliners ‘’Pedagoģiskā psiholoģija’’, A.Baldiņš, A.Raževa ‘’Skolas un ģimenes sadarbība’’ un I.M.Lubana ‘’Mācoties darot’’.
Lekcijas metodes (vai skolotāja runai, skolotāja dominētās mācības utt.) kritika jau sen likusi pedagogiem domāt par mazu grupu mācīšanas iespējam un priekšrocībām. Tā ir pieeja, kurā audzēknim ir iespēja runāt ar otru un uzklausīt atbildi. Arī pārējie var ielaistīties diskusijā. Skolotājs parasti pārlūko visu komplekso mijiedarbību, vajadzības gadījumos darbodamies kā vadītājs, padomdevējs, iniciators, apkopotājs un strīdu šķīrējs.…