Eiropa vienmēr ir bijusi demokrātiskas sabiedrības pilnveidotāja. Ejot šo ceļu, Eiropa ir sastapusies ar dažādu valstu pretestību un iekšējām pretrunām, bet neraugoties uz to, tā ir tiekusies šīs attiecības veidot dinamiski, ievērojot standartus un radot starptautiskus instrumentus, kas palīdz nodrošināt sasniegto. Vēsturiskā pieredze liecina, ka diskriminācijas tiesību aizsardzības jautājumus var sekmīgi risināt tādos gadījumos, ja tos apskata un novērtē no starptautisko tiesību viedokļa.
Arī Latvija, vēlēdamās integrēties Eiropas Savienībā un veidojot demokrātisku valsti, 1990.gada 4.maijā pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”.
Vienlīdzības iespējas baudīt visas cilvēktiesības un diskriminācijas aizliegums šajā jomā ir svarīgi un vispārīgi pielietojami principi starptautiskajās cilvēktiesībās. Tie noteikti ANO Statūtos (1. un 55.pantā), Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (1., 7., 10., 16., 21., 23., un 26.pantā), kā arī daudzos citos starptautiskajos līgumos un deklarācijās. Šo noteikumu atkārtošana visos šajos dokumentos skaidri norāda, ka vienlīdzīgas iespējas baudīt visas cilvēktiesības un diskriminācijas aizliegums ir fundamentāls gan starptautisko, gan reģionālo cilvēktiesību normas1.
Dažiem no šiem dokumentiem ir vispārīgs raksturs, savukārt citi paredzēti konkrētu situāciju risināšanai, piemēram, lai novērstu rasu diskrimināciju un diskrimināciju nodarbinātības vai izglītības jomā.
Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti atzīst katra cilvēka tiesības uz darbu, nediskriminācijas principu darba attiecībās, kā arī to, ka valstis apņemas garantēt katra tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem. Latvija, ratificējot šos dokumentus, ir uzņēmusies saistības, taču jāņem vērā, ka tās ir cilvēka ekonomiskās un sociālās tiesības, ko saskaņā ar ANO Starptautiskā pakta par sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām 2. pantu valstij ir jāgarantē maksimāli pieejamos resursos. Ratificējot SDO konvencijas, valsts uzņemas pilnīgu atbildību par tajās ietverto tiesību nodrošināšanu.
Darba mērķis ir analizēt nediskrimināciju darba tirgū Latvijā un ārvalstīs starptautisko un nacionālo tiesību kontekstā, kā rezultātā dot secinājumus un priekšlikumus diskriminācijas novēršanai Latvijas darba tiesībās.
Izejot no darba mērķa, autors izvirza sekojošus darba uzdevumus:
1.Izskaidrot diskriminācijas jēdzienu un pretdiskriminācijas novēršanas vēsturisko attīstību.
2.Dot ieskatu diskriminācijas novēršanai starptautisko tiesību aktu kontekstā, kā arī to principu ieviešanu nacionālajās tiesībās.
3.Izpētīt un analizēt diskriminācijas problēmas darba jautājumos Latvijā.
4.Novērtēt diskriminācijas novēršanas reālo situāciju darba tiesību jautājumos Latvijā.
5.Dot secinājumus un izvirzīt priekšlikumus par darbā izvirzīto mērķi.
Lai realizētu darba mērķi autors izmanto zinātnisko literatūru, starptautisko tiesību dokumentus, pētījumus diskriminācijas jautājumos, laikrakstus un informāciju Internet.…
