Tālāk EST pārbauda, vai atšķirīga attieksme pret personām ar un bez invaliditātes, kas izriet no Darba likuma 52. panta d) punkta, ir objektīvi attaisnojama ar leģitīmu mērķi un vai līdzekļi, kas izmantoti, lai to sasniegtu, ir piemēroti un nepārsniedz nepieciešamo šī Spānijas likumdevēja izvirzītā mērķa sasniegšanai. Spānijas valdība ir norādījusi, ka šīs normas mērķis ir novērst uzņēmumu neattaisnotu darba izmaksu palielināšanos, kas ir atzīstams par leģitīmu mērķi Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkta izpratnē.
Tomēr ir svarīgi pārbaudīt, vai valsts tiesiskajā regulējumā ieviestie līdzekļi šī mērķa sasniegšanai ir atbilstoši un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai. Lai pārbaudītu, vai līdzekļi ir atbilstoši, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai skaitliskie dati, kas ir paredzēti Darba likuma 52. panta d) punktā, faktiski ir sastādīti tā, lai tie būtu atbilstoši mērķim cīnīties pret prombūtni no darba, neietverot atsevišķu un sporādisku prombūtni. Toties, lai pārbaudītu, vai līdzekļi nepārsniedz nepieciešamo, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, Darba likuma 52. panta d) punkts ir jāaplūko tās kontekstā un jāņem vērā kaitējums, kas ar to var tikt nodarīts skartajām personām.
Ņemot vērā iepriekš minēto, EST secina, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir aizliegts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka darba devējs var atlaist no darba darbinieku epizodiskas prombūtnes no darba, pat ja tā ir attaisnota, dēļ situācijā, kad šī prombūtne ir radusies ar invaliditāti saistītu saslimšanu dēļ, no kurām cieš šis darbinieks, ja vien šis tiesiskais regulējums, lai gan tas ir paredzēts leģitīma mērķa sasniegšanai cīņā pret prombūtni no darba, nepārsniedz nepieciešamo, lai sasniegtu šo mērķi, bet tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.
…
