Par diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu reklāmā personai ir tiesības vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centā ar lūgumu uzlikt sodu reklāmas veidotājiem un izplatītājiem. Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.13 pants paredz atbildību par „noteiktās kārtības pārkāpšanu reklāmas sniegšanā vai izplatīšanā, kā arī par likumā aizliegtas reklāmas sniegšanu vai izplatīšanu”. Tāpat, ja reklāma redzama radio vai televīzijā, personai ir tiesības iesniegt sūdzību Nacionālajā radio un televīzijas padomē, kurai ir tiesības sodīt pārkāpējus.
Secinājumi
1. Diskriminācija ir nepamatota atšķirīga attieksme kāda aizliegta pamata dēļ: dzimums, rase, ādas krāsa, vecums, invaliditāte, reliģiskā vai politiskā pārliecība, nacionālā vai sociālā izcelsme, mantiskais vai ģimenes stāvoklis, seksuālā orientācija vai citi apstākļi.
2. Ne vienmēr, kad vērojama atšķirīga attieksme, ir notikusi diskriminācija, - diskriminācija ir tad, ja atšķirīga attieksme ir nepamatota.
3. Diskriminācija ir aizliegta atšķirīga attieksme, kuras mērķis vai rezultāts ir personas nostādīšana mazāk labvēlīgā situācijā attiecībā pret citu personu, kas atrodas ar šo personu salīdzināmos apstākļos, un kuras pamatā ir aizliegtas atšķirīgas attieksmes izpausme, tajā skaitā personas aizskaršana un norādījums personu diskriminēt.
4. Diskriminācijas aizliegums pilnībā aptver valsts un indivīda attiecības un ir piemērojams arī atsevišķās privāttiesību jomās, piemēram, darba attiecībās.
5. Par diskrimināciju nav uzskatāma atšķirīga attieksme, ja īpašība atbilst objektīvai prasībai, ja šīs prasības mērķis ir tiesisks un tā sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. Diskriminācija nav saskatāma sociālās aizsardzības pasākumos, piemēram, īpašās tiesības sakarā ar grūtniecību un maternitāti. Arī dažādi pozitīvie pasākumi, lai veicinātu kādas mazaizsargātas grupas tiesību ievērošanu,- pozitīvā diskriminācija nav uzskatāma par diskrimināciju.
…