NOBEIGUMS
Analizējot diplomātisko imunitāti no dažādiem aspektiem, rodas secinājums, ka tā nav absolūta un to var ierobežot, taču lielākā problēma ir tiesiskā regulējuma sarežģījumi, kas neļauj vienveidīgi, taisnīgi un efektīvi novērst radušās problēmsituācijas saistībā ar diplomātiem, kas ievērojot savu diplomātisko imunitāti, ir atbrīvojuši sevi no atbildības par likumpārkāpumiem.
Vīnes konvencija atbalsta to, lai uzņemošās valsts pilsoņiem netiktu piešķirtas personiskās privilēģijas un imunitātes. Diplomātiskajiem pārstāvjiem, kas ir uzņemošās valsts pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji, pēc Vīnes konvencijas 38. panta ir jurisdikcijas imunitāte un neaizskaramība tādā apjomā, kas attiecas uz oficiālu amata pienākumu veikšanu. Tātad neaizskaramība un imunitāte ierobežojas tikai ar oficiālu pienākumu veikšanu. Ar to saprot tos pienākumus, kas tiek veikti nosūtošās valsts labā. Citas privilēģijas un imunitātes ir atkarīgas no uzņemošās valsts uzskatiem, tomēr šo kategoriju darbiniekiem uzliktie ierobežojumi nedrīkst būt traucējoši viņu misijas veikšanai.
Kā vienu no iespējamajiem risinājumiem problēmsituāciju jautājumā, kas saistīti ar diplomātisko imunitāti, autore varētu uzsvērt nepieciešamību izveidot jaunu regulējumu, kas kalpotu kā vēl viens starptautisks dokuments, kurā kodolīgi un skaidri izteiktas efektīvas un samērīgas sankcijas par konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem, kurus veikušas diplomātiskās amatpersonas.
…