Latvijas sakrālā māksla un arhitektūra ir Eiropas kultūras vēstures sastāvdaļa. Samērā vēlīnā kristietības ideju ieviešana ar krustakaru un misionāru palīdzību varmācīgi pārtrauca vietējās celtniecības un mākslas tradīcijas. No Rietumeiropas kultūras centriem iebraukušie meistari atveda jau citviet pārbaudītu amata prasmi. Par to, kā tā tika piemērota un attīstīta Latvijā, liecina dievnamu ēku un iekārtu, kā arī draudžu vēsture. (Mašnovskis 2005).
Dikļu baznīca ir viena no retākajām kultūras vērtībām Vidzemē. Pirmo reizi tā rakstos minēta 1630. gadā, kā necila ēka ar māla kleķi, salmu jumtu un kaļķa sienām. Vecā koka baznīca, kas celta fon Pālenu (Pahlen) dzimtas valdīšanas laikā, tika izmantota kā Pālenu dzimtas apbedījumu vieta, jo Dikļu muiža, kas atradās ap 1 km no baznīcas, vairāk nekā 300 gadu piederēja Pālenu dzimtai (no 1400. līdz 1722. g.). No vecās baznīcas epitāfijām un kapa piemiņas zīmēm saglabājusies Annas Fon Pālenas dzim. fon. Štenbergas (Stenberg) kapa plāksnes fragments (17. gs. 2. puse), kas pārvietots no vecās baznīcas grīdas un iemūrēts baznīcas sienā. (Dikļu padome 2006, ER).
1669. gadā Heinrihs fon Pālens uzcēla baznīcu pildrežģa tehnikā, ar salmu jumtu, bez zvanu torņa. Tā vietā pagaidām bija novietots zvanturis bez jumta. 1705. gada vizitācijas protokolā minēts, ka baznīca ir vēl bez sakristejas, ar kārniņu jumtu. (Mašnovskis 2005).
1722. gadā vecās baznīcas vietā tika uzcelta jauna, tagadējā dievnama apmēros. Tā bija koka stāvbūve pildrežģa tehnikā ar ķieģeļu sienām un salmu jumtu. Laika gaitā sienās radās bojājumi, tāpēc 1842. - 1848. gadā tās nojauc, jumtu saglabājot. Uz vecās būves pamatiem tika uzceltas akmens mūra sienas, tās nostiprinot un sasaistot ar metāla spraišļiem. Pāri kokiem pacēlās tornis un Dievnams ieguva tagadējo veidolu. Par jaunuzbūvēto baznīcu ar 400 sēdvietām tagad liecina gadskaitlis virs ieejas durvīm “1848”. (Luste 1995).…
