6. Nobeigums
Senajiem grieķiem dievi nebija ētikas un morāles paraugs, tie paši bija liekulīgi un atriebīgi. Atbilstoši vareno dievu uzvedībai rīkojās arī cilvēki. Viņi tos uztvēra kā kaut ko vispārāku, bet, neskatoties uz to, dievi nevarēja ietekmēt likteni, tam bija paredzētas īpašas likteņa lēmējas, kuras noteica arī dievu nākotni. Ļoti bieži grieķu mitoloģijā parādās tas, kā valdnieki krīt no savu dēlu rokām. Pasaule sengrieķu mitoloģijā rodas iekarojumu veidā, jo nemitīgi notiek cīņas par varu, līdz beidzot šī ķēde apstājas pie Zeva, kurš arī uzveica savu tēvu. Dievi savstarpēji uzvedas līdzīgi kā cilvēki - melo, krāpj, mīl, nomelno utt. Līdz ar to tie ir pilnīgi nederīgi kā paraugs cilvēkiem.
Senie grieķi baidījās no dievu dusmām, kaut arī tie nevarēja mainīt likteni, viņiem bija vara uzsūtīt nelaimēs, bēdas un ciešanas. Dievi tika godāti un pielūgti, kā arī tiem upurēja ziedojumus, lai izvairītos no viņu dusmām. Tās reālajā dzīvē izpaudās kā dabas katastrofas, neveiksmes, zaudējumi kaujas laukā. Viņi ticēja, ka visa pasaules kārtība atkarīga no dieviem.
Pasaule radās no haosa, kas simboliski nozīmē nekārtību, nenoteiktību un tukšumu, bet, pateicoties pirmajiem mitoloģiskajiem tēliem, izdevās to visu sakārtot un radīt pasauli, kurā pastāv liela dzīvo organismu daudzveidība.
Sengrieķu mitoloģisko būtņu saraksts ir garš, šķiet, pat vissīkākajai parādībai bijusi sava dievība. Tā kā katrs dievs rūpējas par savu sfēru, tad atsevišķos apgabalos vairāk tika godinātas tās dievības, kas bija vairāk aktuālas, piemēram, zemnieki galvenokārt pielūdza dievu, kas atbild par ražu un auglību. Dievu savstarpējās attiecības parāda, ka tie nav perfekti un savā ziņā līdzinās cilvēkiem, tiem ir savas vājības, kas viņus nereti iedzen postā.
Kopumā senie grieķi godāja savus dievus un izturējās pret tiem bijīgi.
…
