Secinājumi
Lasot dažādu uzziņu literatūru par Dievmātes tēla izplatību Viduslaiku mākslā, bieži nācās saskarties ar autoru izteikumiem, ka konkrētais darbs bijis izcils ne tikai mūsdienu Latvijas teritorija robežās, bet tiek runāts par visu Livonijas teritoriju vai Baltiju; kā arī diezgan mierīgi vilktas paralēles ar Austrumeiropas vai Ziemeļeiropas darbu līmeni. Tiesa, izteikti manāms arī ka šo darbu autori paši bieži nāk no minētajiem apgabaliem, nevis no latviešu amatnieku vidus. Nerunājot par jau darbā iztirzātajām pazīmēm, ka Dievmāte Latvijas mākslā piedzīvojusi tos pašus attīstības posmus kā citur Eiropā (varbūt vienīgi mazliet vēlāk kā Viduseiropā) sākot ar ciešanu pilnu māti kādā mazāk zināmā cilnī vai "pietā", līdz jau populārajiem un skaistajiem pusgotikas, pusrenesanses darbiem, vairāk gribas uzsvērt darbu atrašanās vietu, jeb Rīgas nozīmību, kā Livonijas metropoli. Nonākot pie atziņas, ka visi apskatīties darbi diezgan izteikti centrējušies Rīgā, meistari nākuši no citurienes un pasūtītāji bijuši Rīgas organizācijas, ir skaidrs, ka apskatot Dievmātes tēlu ārpusrīgas Latvijas viduslaiku teritorijās, nebūt nenāktos lietot tik daudz skaistus vārdus par Marijas pievilcīgo, apgaroto, seju vai harmoniskajām proporcijām. Līdz ar to galvenokārt par iespēju Latvijas sakarā runāt par tādiem ievērojamiem darbiem kā "Doke" vai "Smilšakmens pieta" varam galvenokārt pateicoties Rīgas stāvoklim Livonijas ordenī.
Prieks arī, ka tiem mākslas darbiem, kas, kaut arī vienā pilsētā, bet te tomēr saglabājušies, tiek pievērsta uzmanība, kaut vai domājot par to restaurēšanu vai atgriešanu mājās.
…