Katra laikmeta filozofija ir interesanta un pilna ar saviem filozofiskiem jautājumiem un nosacījumiem. Kāda ir viduslaiku filozofija? Ko viņa nozīmēja cilvēces dzīvē? Viduslaiku filozofija – Rietumeiropas feodālās sabiedrības filozofija, kas attīstījās laikā no Romas impērijas sabrukuma (15.gs.) līdz kapitālistiskās sabiedrības agrīno formu tapšanai (14.-15.gs.). Par valdošo ideoloģiju ( politisko, tiesisko , morālo, estētisko, reliģisko un filozofisko uzskatu un ideju sistēma) kļuva reliģiskā ideoloģija: Tuvajos Austrumos, Arābija un citās zemēs ar arābu valodu- musulmanisms , Eiropā- kristietība divos paveidos(Romas katolicisms un Bizantijas pareizticība). Skola un izglītība pārgāja baznīcas rokās, kuras dogmas bija pamatā visiem priekšstatiem par dabu, pasauli un cilvēku. Viduslaikus uzskatīja par Baznīcas varu. Baznīca bija tā, kurai bija ciešāka sakarībā ar sociāliem un politiskiem apstākļiem. Viduslaikus laikmets saistīts cieši ar Dieva valdību. Kāda nozīme bija Dievam viduslaikos? Kas ir Dievs? Ko cilvēki uzskatīja un zināja par Dieva būtību un valstību? Ja skatot Dieva atšifrējumu vārdnīcā, tad Dievs eksistē kā visu lietu un parādību pirmcēlonis. Viduslaikos Svētais Augustīns (kristiešu teologs un filozofs mistiķis) apgalvoja, ka visiem cilvēkiem esot jēdziens par Dievu kā par pilnīgu būtni. Dievs –pārdabiskas visvarenas būtnes fantastisks tēls: šī būtne esot radījusi pasauli un valdot pār to. Dievs ir tāda būtne par kuru visu laikā posmā meklē viņu esamības pierādījumi, viņu meklēšana un taisīšana. Jautājums par Dieva esamību un valdību vienmēr būs atklāts un pieprasīts filozofijas vēsturē.
Pasaulē vienmēr pastāv jautājums: ``Vai Dievs ir?`` …