Cilvēki dzīvo un upurē sevi ģimenes, bērnu, dzimtenes, gaišas nākotnes, mīlestības, Dieva vārdā utt. Ziniet, ka šāda dzīve ir upurēšanās. Cilvēces attīstībai vajadzīgs, lai cilvēki dzīvotu gudrāk. Tie, kas turpina upurēties, nevis attīstās, bet mīdās uz vietas. Ar upurēšanos cilvēks tikai liek ciest sev un nolemj ciešanām citus. Kristieši dogmatiķi vētraini protestē pret šādu apgalvojumu, un tūdaļ pat piemin Jēzu Kristu, jo tas, ko viņš izdarīja ir pareizi. Tad nu ir jājautā: “Vai kāds no tā ir kļuvis laimīgāks?” Kļuva tas, kurš saprata lietas būtību. Kristus darbību ir jāsaprot pareizi. To, ko varēja skaidrot pirms 2000 vai 1000 gadiem, šodien vairs neder. Mūsdienās ir vajadzīga problēmas dziļa un pamatīga izpēte. Ne velti rodas jaunas zinātņu nozares. Ticīgs cilvēks vienmēr ir drosmīgs. Ticīgs cilvēks nekad nerada sev ienaidniekus. Bailīgs cilvēks ir reliģiozs. Viņam vienmēr ir problēmas ar cilvēkiem. Viņš meklē aizsardzību reliģijā un rada sev ienaidniekus citu cilvēku veidolā, un vēlāk, bruņojies ar Bībeli, pakļauj savai patvaļai. Dārgie kristieši! Tā taču ir Bībeles apgānīšana. Ir pienācis laiks ticēt Dievam. No Bībeles iegūtām zināšanām jēgas maz. Varmācīga ticības uzspiešana rada naidu. “Likums rada naidu” - tā teikts Bībelē.[4; 588]
Kad Kristus reiz sabata dienā izārstēja kādu slimo, rakstu mācītāji protestēja: tā nedrīkst darīt, tas nav konfesionāli, jo mācība saka, ka sabatā nedrīkst strādāt, arī nodarboties ar dziedināšanu! Uz ko Kristus atbild: “Mans tēvs vēl arvien darbojas, tāpēc arī es darbojos./../ Ko tēvs dara, to arī Dēls dara tāpat.” (Jāņa ev.5.nod.) [2]
Šo referātu uzrakstīt pamudināja Atlantā ievietotais Alises Jonānes darbs Desmit baušļi. Referāts ir ļoti labs, var vērtēt ar izcili, taču diemžēl tā ir baznīcas oficiālā nostāja. Tāpēc piedāvāju citu versiju bez reliģiskām dogmām, ko pavēstījuši sargeņģeļi. Baušļu secība arī ir citāda.
Sākot no 4.gadsimta Bībele tiek pastāvīgi labota, un līdz mūsu dienām ir saglabājušās tikai dažas rindas no patiesās Kristus mācības. Kāpēc tad vajadzēja labot Bībeli? Lai vieglāk varētu vadīt cilvēkus. Jaunā dogma par to, ka cilvēka dvēsele pēc nāves mūžīgi mitinās vai nu ellē vai arī paradīzē, palīdzēja iebiedēt vienkāršos cilvēkus. Cilvēks pat nezināja, ka viņam ir iespēja pēc nāves atgriezties uz zemes un izlabot savas kļūdas.
Baznīca līdz pat šai dienai noliedz dvēseļu pārdzimšanu. Bet šai teorijai ticēja gan senie indieši, gan grieķi un senie ēģiptieši. Pat Jēzus ir runājis par to. […
