Politiskais režīms raksturo sabiedrības politisko sistēmu varas veidošanas, pastāvēšanas un varas realizācijas aspektā. Politiskais režīms ir politisko attiecību, varas realizācijas līdzekļu, metožu un tādu attiecību kopums, kuras izveidojušās starp valsts varu un sabiedrību, kā arī valdošo ideoloģiju, sociālo un šķiru attiecību un politiskās kultūras stāvokļa kopums, kas raksturīgs konkrētam valsts tipam.
Jēdziens “politiskais režīms” tiek izmantots, lai raksturotu faktiskās attiecības starp politiskās sistēmas dažādām struktūrām. Varētu šķist, ka tas ir lieki, jo šīs attiecības ir fiksētas konstitūcijā, taču ne vienā vien autoritārā vai pat totalitārā valstī pastāv vairākas demokrātiskas institūcijas: periodiskas vēlēšanas, iespējas veidot sabiedriskas organizācijas, pat politiskās partijas. No vienas puses, mēs atduramies pret šauri juridisku interpretāciju radītām juridiskām problēmām, kas apgrūtina politikas izprašanu. No otras puses, mēs sastopamies ar nepieciešamību precīzāk raksturot reālās attiecības starp politiskās sistēmas elementiem.
Visbūtiskākais ir politiskā režīma rādītājs ir attiecības starp valsti un pilsonisko sabiedrību. Tieši tas atklāj, cik lielā mērā valsts piekrīt sevis kontrolēšanai un cik lielā mērā tā vēlas kontrolēt pilsoņu pašizpausmi. Šīs attiecības arī norāda, cik decentralizēta ir valsts vara. Ja valsts sliecas uz maksimālu kontroli pār saviem pilsoņiem (kā tas bija nacistiskajā Vācijā), pilsoniskā sabiedrības institūciju (partiju, baznīcas, masu saziņas līdzekļu u. tml.) darbība tiek ierobežota visdažādākajos veidos, neraugoties uz formāliem paziņojumiem, piemēram, par varas atrašanos visas tautas rokās. Tieši tāpēc represīvos režīmos ir aizliegta jebkādu opozīcijas politisko partiju darbība un nav iespējams legāli izplatīt informāciju, kas atšķiras no oficiālā viedokļa.
Politikas īstenošanas veida, tā īpašību un iespēju novērtēšanai kalpo politiskā režīma jēdziens. Aprakstošajā politoloģiskajā literatūrā, piekopjot institucionālo pieeju, politiskos režīmus izšķir pēc to pazīmēm, galvenokārt – institucionālajā jomā, nenoskaidrojot nedz noteikta režīma ieviešanās cēloņus dotajā sabiedrībā, nedz arī faktorus, kas var noteikt režīma modificēšanos vai nomaiņu ar citu režīmu. Pēc šīs pieejas principiem režīmu it kā voluntāri iedibinot kāds politisks līderis ar saviem piekritējiem un režīmu tikpat vienkārši varot grozīt, mainot tiesības, radot vienas un likvidējot kādas citas organizācijas.…