Mūsdienu pasaulē demokrātijas vērtības atzīšana kļuvusi par plaši izplatītu parādību, bet rietumu pasaulē par vispārpieņemtu normu. Pirmo reizi tas tika konstatēts uzreiz pēc 2. pasaules kara UNESCO ziņojumā „Demokrātijas saspīlējumu pilnajā pasaulē.” Taču tāda attieksme pret demokrātiju nav valdījusi vienmēr. Divus tūkstošus gadu lielākā daļa politiķu un politisko domātāju uzskatīja demokrātiju par zemāku sabiedrības pārvaldes veidu, kas grupu interešu vārdā upurē augstākas vērtības un visas sabiedrības labumu.
Demokrātiskās vērtības mūsdienās gan šķiet triumfējam, taču, ja aplūkojam garāku cilvēces vēsture posmu, no Franču revolūcijas līdz vienpartiju režīmu nākšanai pie varas, tad jāsecina, ka demokrātija nav nedz bieža, nedz ilgstoša parādība. Ilgas pēc brīvības gan varbūt iedzimtas, turpretim demokrātijas prakse jāapgūst.1
Pretēji visai izplatītiem priekšstatiem, veselīga demokrātiska sabiedrība nav tikai arēna, kurā indivīdi var brīvi nodarboties ar savu personīgo mērķu sasniegšanu. Demokrātija var īsti uzplaukt vienīgi tad, ja par to rūpējas pilsoņi, kas gatavi izmantot sūri izcīnīto brīvību, lai piedalītos savas sabiedrības dzīvē.
Manuprāt, izprast demokrātiju un tās problēmas ir ļoti aktuāls jautājums, jo, pirmkārt, mēs dzīvojam demokrātiskā valsī un mums vajadzētu izprast tās būtību. Vēl arī, mūsdienās, daudzi uzskata, ja valda demokrātija, tad viss ir atļauts un taisnīgs, pareizs ir to cilvēku viedoklis, kuri ir vairākumā, taču tas nenozīmē, ka mazākumā esošo cilvēku viedoklis ir aplams vai maldinošs. …