Pasaule savā attīstībā pazīst vairākas valsts politiskā režīma formas :
Teokrātija – valsts formu, kur Dievs ir pasludināts par vienīgo augstākās varas nesēju valstī, viņa vārdā kā pilnvarnieks un vietnieks rīkojas valdnieks, kuru uzskata par dieva dēlu.
Aristokrātija – labieレu valdība, saskaņā ar Aristoteļa mācību valsts iekārta, kurai paraugs bija Sparta : valsts vara atrodas izredzētās, labākās kārtas rokās.
Timokrātija – valsts iekārta, kur pilsoņu politisko, sevišķi vēlēšanu, tiesību apjoms atkarīgs no mantas cenza.
Oligarhija – valsts iekārtam kur augstākā vara pieder samērā nelielai sociālo kārtu, šķiru, grupu daļai.
Ohlokrātija – nievājošs apzīmējums tautas varai, burtiski – pūļa vara.
Autoritārisms – nedemokrātisks politisks režīms, kurā valsts vara neņem vērā sabiedrisko domu, valstī paliek viena politiskā partija, vai pat tiek aizliegtas visas partijas, vēlētās centrālās un vietējās pārstāvniecības institūcijas tiek likvidētas vai to darbība stipri ierobežota, valsts vara nav dalīta, bet koncentrējas valdības vai valsts galvas rokās, būtiski palielinās izpildvaras loma, konstitūcijai praktiski nav nozīmes.
Totalitārisms – politisks re˛īms, kurā netiek ievērotas vai tiek atceltas konstitucionālās tiesības, valsts institūcijas visaptveroši kontrolē valsts dzīvi, nepieļauj legālu opozīciju un plurālismu, veicina valsts un sabiedrības militārismu.
Savā referātā apskatīšu vienu no plašāk pazīstamajām valsts politiskā režīma formām, valsts formu, kuru mēs cenšamies un gribētu ieviest savā valstī – demokrātiju. Mēģināšu parādīt demokrātijas attīstības vēsturi un tās galvenās pazīmes tiesiskā sabiedrībā.
Demokrātijas attīstības pirmsākumi veidojušies jau dzimšu un cilšu sabiedrībās, kur kopienas stāvoklis tika nostiprināts apvienojoties visiem brīvajiem vīriešiem, kuri bija spējīgi nest ieročus. ハie brīvie karotāji pulcējās, lai kopīgi izšķirtu viņu ciltij svarīgākos jautājumus. Lai gan bieži visu izšķīra cilts vecākais, galīgais lēmums tika pieņemts visu brīvo un līdztiesīgo kopienas locekļu sapulcē.
Idejiskajiem principiem, kurus realizēja praksē sapulču un apsprie˛u laikā, bija nepārprotami demokrātisks raksturs. To vidū jāmin:
Visu sapulces dalībnieku vienlīdzība – tā izpaudās pieņemot konkrētu lēmumu, kurš izšķir kopienas likteni.
Brīvība, jeb izvēles brīvība visiem kopā izšķiroties par konkrētu lēmumu.
Cilts solidaritāte, kas izpaudās sapulces dalībnieku dziļajā pārliecībā, ka, neraugoties uz uzskatu dažādību, viņi pieder pie vienas kopības ar līdzīgiem dzīves nosacījumiem.…