Šajā darbā centos tuvāk ieskatīties demokrātijas kā valsts iekārtas, attīstībā gan līdz 20.gs., gan tālāk – līdz mūsdienām. Darba tēma ir pietiekami interesanta, lai par to interesētos vairāk nekā rakstīts vairums mācību grāmatās, kā arī neaprobežotos tikai ar teorētiskiem apzīmējumiem, bet gan ielūkoties demokrātijas attīstībā, sekojot līdzi vēstures faktiem, tos salīdzinot un tādējādi veidojot kopskatu par demokrātijas iekārtas būtību, ar raksturīgākajām tās īpašībām, priekšorcībām pret citām iekārtām un tās vājām vietām. Tas būtībā arī bija šī darba mērķis – izveidot nelielu, viegli saprotamu pārskatu par iekārtas attīstību, lai izlasot darbu, katram rastos kāds konkrēts un personisks viedoklis attiecībā uz demokrātiju.
Demokrātijas rašanās un attīstība līdz 20.gs.
Demokrātija (demos (grieķu val.) – tauta, kratos – vara).
Par demokrātijas attīstības skolu 7. gs.p.m.ē. kļuva Senās Grieķijas polisas (daudzas mazas pilsētiņas) - pilsoņu kolektīvi - augstākā iespējamā organizētā cilvēku kopības forma ar tās materiālajiem pastāvēšanas priekšnoteikumiem. Tajā laikā pieauga sabiedriskie un politiskie konflikti, starp bagātajiem un pārējo sabiedrības daļu. Vēršoties pret autokrātisko varu, tika uzstādītas prasības paplašināt to cilvēku loku, kuriem būtu tiesības piedalīties pārvaldē – prasības būtība – valsts iekārtas tiesiskās un faktiskās demokratizācijas. Sākoties demokratizācijas procesam visas amatpersonas tika ievēlētas un tās publiski atskaitījās par savu darbu. Tiesu sprieda pašas tautas pārstāvji, kas bija publiski atklāts process. Radās brīvas kritikas un brīvas viedokļu cīņas iespējas. Vecās, hierarhiskās dzimtu aristokrātijas dominēšanas attiecības tika nomainītas ar jauna tipa sabiedriskajām attiecībām „līdzīgo” pilsoņu starpā. Tradīcijas tika nomainītas ar domāšanas oriģinalitāti, iepriekšējo paaudžu apgalvojumus jau varēja vai nu pieņemt, vai noraidīt sabiedriskās prakses ietekmē.…