Vēstures gaitā teritoriālās cilvēku kopības ir dažādi mainījušās.
Pirmā sabiedrības forma bija ģimene ar matriarhālām un patriarhālām attiecībām. Vēlāk izveidojās ģinšu un cilšu kopienas, kur vara piederēja vecākajam un gudrākajam cilvēkam ciltī.
Pamazām organizatoriski saliedējās aizvien lielāks skaits cilvēku, lai viņi kopā dzīvojot varētu sagādāt nepieciešamos eksistences līdzekļus, aizsargātos pret ienaidniekiem, pārvarētu nelabvēlīgus laika apstākļus. Tādējādi tika radīta nākamā sabiedrības vienība – tauta, kas ir pāreja no cilts uz augstāko sabiedrības formu- valsti
Tautas un valsts jēdzienu precīzi formulē Latvijas Valsts Prezidents K. Ulmanis : “ Tauta- tā ir ideja par kopējām asinīm , par kopēju zemi, par kopējām paražām, par kopēju vēsturi, par kopēju godu. Un valsts – valsts ideja ir tautas pilngadības zīme un liecība, ka sajūta par kopējām saitēm ir palikusi jau tik stipra , ka viņa noved pie nojaustas un vēlāk arī pie apzinātas gribas uzturēt, nodrošināt, aizsargāt tautas kopsajūtu, padarīt to mūžīgu “ [ 1., 15.-16.lpp.].
Valsts sakārtotības jautājums jau kopš gadu tūkstošiem un līdz pat mūsdienām ir filozofu un valstszinātnieku uzmanības lokā.
Ieskatīsimies Konfūcija atziņās:
“ Kad slavenie senči vēlējās noskaidrot un veicināt augstāko tikumu ieviešanu pasaulē, viņi saveda savas valstis pienācīgā kārtībā.
Pirms savu valstu savešanas kārtībā viņi saveda kārtībā savas ģimenes.
Pirms savu ģimeņu dibināšanas viņi sakopa paši sevi.
Pirms pašu izkopšanas viņi līdz pilnībai attīstīja savas dvēseles.
Pirms savu dvēseļu sakopšanas viņi centās būt neliekuļoti savās domās.
Pirms cenšanās neliekuļot domās viņi paplašināja savas zināšanas līdz visaugstākajai pakāpei. Tas nozīmēja pētīt lietas un redzēt tās tādas, kādas tās īstenībā ir.
Kad lietas šādā kārtā pētīja , zināšanas kļuva pilnīgas.
Kad zināšanas bija pilnīgas, viņu domas tapa neliekuļotas.
Kad domas bija neliekuļotas, viņu dvēseles kļuva pilnīgas, viņi paši kļuva izkopti.
Kad viņi paši bija izkopti, viņu ģimenes tika savestas kārtībā.
Kad viņu ģimenes bija savestas kārtībā, viņu valstis arī kļuva kārtīgas.
Kad viņu valstis bija pienācīgā kārtībā, visa pasaule kļuva miermīlīga un laimīga “ [ 3., 58.lpp.].
Gadu gaitā ir radušās un izzudušas milzīgas impērijas. Teritorijas ir apvienojušās un dalījušās.
Ir mainījies arī publiskās varas apjoms un forma, instances, kas šo varu ir realizējušas.
Bet pati valsts kā sabiedrības organizācijas forma ir saglabājusies un joprojām pilnveidojas.…
