Nobeigums
Apkopojot iepriekš rakstīto par liberālās demokrātijas attīstību Rietumu zemēs, jāsecina, ka šo procesu savā dinamikā varētu raksturot pēc svārsta principa. Dažādos vēsturiskos periodos dominē vai nu liberālā vai demokrātiskā tendence. Pirmā apelē pie personības brīvības un autonomijas, pasvītrojot negatīvās brīvības koncepciju, uzstājoties pret nolīdzinošām tieksmēm sab. sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, pamatā liekot uzsvaru tikai uz formālo politisko vienlīdzību. Demokrātiskā tendence uzstājas par plašu iedzīvotāju slāņu aktīvu iesaistīšanu politikā, tādējādi akcentējot reālās politiskās vienlīdzības nepieciešamību, kas savukārt var kalpot par garantu sociālās nevienlīdzības mazināšanai sab., apelējot pie sociālās vienlīdzības lozungiem, valsts kā pārdalošā institūta funkciju pastiprināšana u.c. Taču nedrīkst neminēt to, ka sab. politiskajā vēsturē bieži var sastapt gadījumus, kad konstitūcijās, kas pašas par sevi nevar izsaukt nekādas būtiskas iebildes no demokrātijas viedokļa, ir tīri butaforisks raksturs, jo reālajā politiskajā praksē valda patvaļa.
Rezumējot minoritātes jēdziena skaidrojumu jāizšķir divu veidu minoritātes- vēsturiskā, tradicionālās, kam ar šo valsti pastāv gadsimtos veidojušies sakari un – ieceļotāju minoritātes. Patlaban koncepcija par to, ka nepilsoņi nav dotās valsts minoritātēm, ir neapstrīdama. Bez tam jāņem vērā tas, ka piederība pie minoritātes zināmā mērā ir arī brīvības jautājums, jo persona var aiz savas pārliecības sevi kā pieskaitīt pie mazākumtautības grupas, tā arī asimilēties vairākumtautībā, ja vietējā valsts likumdošana, kā, piemēram, Latvijā, to pieļauj.
Pasaulē likumdošanas līmenī minoritātes jau tika aizsargātas pēc Pirmā pasaules kara, taču joprojām nākas saskarties ar sabiedrībā pastāvošiem aizspriedumiem un stereotipiem pret mazākumu. Tāpēc var uzskatīt, ka visu cilvēku vienlīdzība ir drīzāk kā sabiedrības ideāls, bet vēsturiski ir bijusi nosacīta. Arī šobrīd pastāv jautājums- vai mūsdienās iestrādātā vienlīdzība likuma priekšā ir de jure vai de facto?
Minoritātes tiesību ievērošanas priekšnoteikums ir tās lojalitāte pret mītnes valsti, kura šīs tiesības garantē. Valstij ir jāaizliedz jebkura rīcība, kas diskriminē minoritātei piederīgos cilvēkus. Minoritātei jāievēro un jāpilda valsts likumu prasības un noteikumi, uzticībā konstitucionāli noteiktajai sabiedriskajai iekārtai, jārespektē valsts suverenitāte un teritoriālā integritāte, jāatbalsta valsts ārpolitisko interešu īstenošana. Svarīga nozīme ir minoritātes attieksmei pret valsts valodu, centieniem panākt, lai visi minoritātei piederīgie cilvēki to prastu un lietotu sab. dzīvē. Katras personas lojalitāte pret valsti ir individuāla attieksme, kas ne katrreiz atspoguļo minoritātes vairākuma viedokli. Taču ir svarīgi, kā minoritātes pārstāvniecības novērtē šo personu attieksmi un rīcību.
Darbā izvirzīto hipotēzi, ka- Demokrātiska sabiedrība no totalitāras atšķiras tieši ar to, ka pieļauj dažādību garantējot ikviena indivīda tiesības, tai skaitā -tiesības būt citādam- uzskatu darba rezultātā par pierādītu. Demokrātija nenozīmē to, ka mazākums jāpiespiež dzīvot tā pat, kā to dara vairākums.
…
