Pārēja no totalitāra vai autoritāra režīma uz demokrātisku režīmu pat optimālā gadījumā nenotiek momentāli. Pārejas laikā pastāvošais politiskais režīms neatbilst nevienam no trim tipiem. Turklāt aizsākušās demokrātiskās tendences var nenovest pie demokrātijas iedibināšanās. Tagad apskatīsim uz kādiem iznākuma variantiem mums norāda pasaules politiskā pieredze.
1. Politiskajā praksē iedibinās liberālā demokrātija; tas nozīmē, ka sabiedrības vairākums un aktīvie politiskie aktieri pamatvilcienos vienojas par demokrātiskiem politiskās spēles noteikumiem.
2. Atjaunojas autoritārs režīms, bet jau kādā citā formā.
3. Iestājas ‘varas mazasinība vai apjukums’; nepārtraukti mijas dažādas valdības, no kurām neviena nevar nodrošināt, ka iedibinātos jaumi galvenie spēles noteikumi, jo nespēj panākt, lai galvenie politiskie aktieri par tādiem vienotos. Protams, šāds stāvoklis nevar vilkties bezgalīgi un plašākā vēsturiskā perspektīvā kādam režīma variantam ir jārealizējas.
4. Izraisās asas sociālās kolīzijas, kas var pavērt ceļu revolucionāriem režīmiem, kuru ievadītās pārmaiņas sniedzas tālu ārpus politikas un, ja pārejas laika radikālajiem aktieriem ir pietiekami politiskie resursi, var skart sabiedrības ekonomisko pamatu. Zemēs, kuru ekonomiskās dzīves pamatos ir kapitālistiskās attiecības, var notikt sociālistiskošanās, bet Eiropas postkomunistiskajās zemēs jāveic ‘apgrieztā revolūcija’, t.i., jāatjauno tirgus ekonomika, ko komunistiskais režīms savā laikā likvidēja .
Pārejas laikā politiskās spēles noteikumi nav skaidri definēti, tos pastāvīgi koriģē un apstrīd. Politiskie aktieri faktiski ne tik daudz cīnās par to, lai tūlīt piepildītu savas tiešās politiskās intereses, bet par to, lai panāktu sev izdevīgu procedurālo noteikumu ansambli, kurš nākotnē nosacīs uzvarētājus un zaudētājus. Latvijā tā bija cīņa tādos principiālos jautājumos kā pilsonība, vēlēšanu norise, izpildvaras un likumdošanas institūciju savstarpējās attiecības, pašvaldību tiesības un pienākumi, nemaz jau nerunājot par īpašuma jautājumiem utt.
Parasti pāreju uz demokrātisku režīmu iedala divos posmos – liberalizācija un demokratizācijā. Laika ziņā tie var vairāk vai mazāk segties, taču parasti pirmais posms ievada otro. Liberalizācija ir pilsoņu tiesību palielināšana, no kuras lielā mērā atkarīgs pašas pārejas plašums un dzīļums, kā arī demokratizācijas iespējas.
…
