Demogrāfiskā situācija Latvijā un Rīgas rajonā

Termins „demogrāfija” radies no grieķu vārdiem dēmons (tauta) un graphō (aprakstīšana, rakstīšana). Tātad demogrāfija ir zinātne par iedzīvotājiem.
Uzskata, ka pirmais šo terminu lietojis franču zinātnieks Ašijs Gijārs (1790-11876) grāmatā „Statistikas elementi un salīdzinoša demogrāfija...”(1855), taču oficiāli šis termins tika atzīts Starptautiskajā higiēnas un demogrāfijas kongresa Ženēvas sesijā 1882.gadā. Krievu valodā termins ieviesās agrāk sakarā ar Pēterburgas 1872.gada Starptautiskā statistikas kongresa materiālu publikācijām.
Demogrāfija kā zinātnes nozare formējas jau vairāk nekā trīs gadsimtus, turklāt tās saturs un uzdevumi laika gaitā mainījušies.
Demogrāfijas problemātikā centrālo vietu ieņem iedzīvotāju atražošanās (paaudžu nomaiņas) jautājumi. Ar iedzīvotāju atražošanu šaurākā nozīmē saprot iedzīvotāju dabiskās kustības (dzimstības, miršanas, laulību noslēgšanas un šķiršanās) procesus.
Demogrāfijā izšķir vairāku veidu iedzīvotāju struktūras :
 dzimuma;
 vecuma;
 sociāli ekonomisko;
 etnisko u.c.
Jāatzīmē, ka kādas noteiktas teritorijas (kontinenta, valsts, pilsētas u.tml.) iedzīvotāju skaits un sastāvs mainās arī iedzīvotāju mehāniskās jeb teritoriālās kustības (migrācijas) procesu ietekmē.
Šo procesu pētīšana, tāpat kā iedzīvotāju izvietojuma formu noskaidrošana kādā valstī vai tās atsevišķās daļās, arī ir demogrāfijas uzdevums. Kā zināms, minētos jautājumus pētī arī iedzīvotāju ģeogrāfija, taču demokrātija tos aplūko no iedzīvotāju atražošanās aspekta.…